krāpšana

Jā, esmu piedevusi. Attiecības kādu laiku bija, protams, sūdīgas. Neticēju viņam, visu ko sadomājos, pārdzīvoju, naktīs murgoju. Nevajadzēja piedot - tpt nekas labs nesanāca :D

Tag lkm vairs neko tādu nepiedotu, man tas nav vajadzīgs.

Nē, jo neticu, ka kaut kas tāds notika netīšām.

Hmm, es pat nezinu vai tā ir bijusi krāpšana, ko piedevu...bijām atpūtā uz kuģa, kur viņš mani jau pirmajā vakarā atstāja vienu, paliku kopā ar saviem draugiem un viņš tikmēr aizgāja pie sava kolēģa, kurš bija ar sievu un sievas draudzeni. Redzēju, ka viņš tai draudzenei deva buču. Skandālu netaisīju un domāju, ko nu - nav pēdējais vīrietis. Mēs bijām kopā tikai 3 mēnešus. Un tad, kad mani atstāja vienu pirmajā vakarā, mana draudzene gāja un jautāja - kāpēc tā izturas?! Viņš pateica, ka nezinot vai vēlas attiecības, ka ir vēl viena meitene, kas patīk...a mēs jau kopā dzīvojām. Protams sāpēja. Taču, kad nokāpām no kuģa, viņš man tajā pašā dienā uzrakstīja sms, vai nevaram satikties, es piekritu - lūdza piedošanu, izrunājāmies. Piedevu! Un tagad mums ir kopīgs bērniņš :)

Pašai bija visai savāda situācija. Biju kopā ar lielisku puisi, likās, ka neko vairāk nevajag, bet tad sāku strādāt jaunā darbā, iepazinos ar darba kolēģi un mēs sākām tikties pēc darba, krāpu, jā, šķita, ka esmu iemīlējusies, neviens no viņiem nekad to neuzzināja, bet pati izšķīros no abiem. Jā, uzskatu, ka krāpšanu piedot nevar, es zinu, ka ja vienreiz krāpu, krāpšu arī otro reizi. Tāpēc pati aizgāju kamēr otram nebija vēl lielākas sāpes. Par puisi ar kuru krāpu ir cits stāsts- viņam es neesmu tikusi pāri vēl šobaltdien, haha.
Bet nē, krāpšana iesakņojas un tā noteikti nebūs tikai viena reize... Tāpēc nepiedod.

nē, nekad un šaubos vai jeb kad ko tādu piedodu, spētu uzturēt normālas attiecības pēc tam

Jā, piedevu. Gadu pēc tam vēl novilkām kopā. Bet tad atklājās, ka viņš ne tikai torezi mani nokrāpa, bet visu laiku ik pa laikam ilgu gadu garumā. Pametu, protams.

Nu man ir tā ka gandrīz gadu dzīvojam kopā, un jā pēkšņi ir uzradusies vēl kāda nezinu ko iesākt?
Grūti aiziet un sāpīgi palikt!

Pāsreiz domāju, ka nespētu piedot. Es neesmu tik emocionāli stipra, lai pēctam būtu laimīga un aizmirstu to. Man tas noteikti visu dzīvi galvā darītos un es bojātu nervus sev un noteikti otram.

čača tur tā lieta ka man tas visu laiku ir galvā, kad esmu ar viņu, nespēju ne par ko citu domāt, un gribas uzknābt visu laiku kko !

Man tas noteikti visu dzīvi galvā darītos un es bojātu nervus sev un noteikti otram.

man būtu tas pats, tāpēc visdrīzāk attiecības tāpat ne ar ko labu nebeigtos

Ar sirdi droši vien vēlētos piedot , pievērt uz to acis un dzīvot tālāk, bet zinot sevi, tā vairs nebūtu tā pati dzīvošana kopā, es grauztu iekšēji ne vien sevi, bet arī otru cilvēku,un tas būtu tikai laika jautājums, kad aizietu projām. Tāpēc, nē nepiedotu un neturpinātu tādas attiecības, jo kā jau augstāk minēja S80, arī es neticu, ka kaut kas tāds notiek netīšām.

var jau piedot, bet ne aizmirst. jebkurā gadījumā attiecībām būtu gals. man gan ir grūti saprast kā sievietes var ko tādu piedot un turpināt ar to vīrieti dzīvot. vien iedomājoties kaut ko tādu, paliek ļoti pretīgi. un tās kuras turpina ar tādu krāpēju dzīvot...rada nožēlojamas sievietes iespaidu, kam nav vispār pašcieņas.

Es arī domāju, ka spēšu piedot, likās, ka piedevu bet laikam, ka nē. Protams, nodzivojām kopā vēl tīs gadus, bet visu to laiku es nespēju uzticēties, ik pa laikam grauzu gan sevi, gan viņu, viņš protams arī nebija nekāds saulstariņš, un katra strīda laikā es atkal un atkal cēlu to visu aizvainojumu augšā, līdz vienam brīdim, kad man palika vienalga, un tās vienaldzības rezultātā es sāku skatīties uz citiem, līdz pat neko nemeklējot atradu savu perfekto vīrieti, un beidzot aizgāju no bijušā. Droši vien, ja nebūtu satikušies, es vēl joprojām dzīvotu ar viņu, nemīlēju sevi tik ļoti, lai aizietu prom tāpat vien. Tas viss ir diez gan iedragājis manu pašapziņu un esošajam vīrietim arī tā vēl līdz galam neuzticos, jo negribu atdot sevi, lai pēc tam atkal sagrautu, bet, paldies Dievam, tā rēta dzīst un es aizvien mazāk un mazāk uztraucos, ka mani sāpinās, jo nav neviena pamata tam, tikai manas iedomas un sāpīga pieredze.

Ja esi stipra un domā, ka varēsi nekad negrauzt, uzticēties un nekad necelt to visu augšā, tad piedod, bet es noteikti to ne ieteiktu, ne mēģinātu.

Varbūt piedot ar laiku varētu,bet būt kopā vairs noteikti nē.

izskiramies,jo ja vel kad zinu ka ir var melot.
ne ka laba nesanak.

Es nezinu vai es varētu piedot, bet noteikti vairs nespētu dzīvot kopā. Ja es kaut ko tādu uzzinātu, es visu laiku domātu par to, ka viņš ir skūpstījies un gulējis ar citu, bet tajā pašā/nākamajā dienā guļ blakus atkal man

Nekad to nepiedotu!

Iepriekšējās attiecībās piedevu. Viens no stulbākajiem lēmumiem, kādu esmu savā dzīvē pieņēmusi. Uzticēšanās, protams, neatjaunojās. Attiecības bija vēsākas.
Vīrietis iedomājās, ja piedevu vienu reizi, tad būšu aita un piedošu arī turpmāk, ja vien viņš pacentīsies un nolūgsies.
Guvu mācību un vairs nekad dzīvē neko tādu nepiedošu un nekādas otrās, trešās, piektās iespējas nedošu.
Turklāt, uzskatu, ka krāpšana nevar tā vienkārši gadīties un alkohols nav attaisnojums(vajag mazāk dzert, ja nespēj daiktu biksēs noturēt, kad esi iedzēris). Ja vīrietis tā vietā, lai runātu ar mani par mūsu attiecību problēmām vai to, kas viņu neapmierina, izvēlas mani nodot un drāzt citu, tad man tāds nav vajadzīgs. Uzskatu, ja mīl savu otro pusi, tad nedrāžas ar citiem(ja vien tas nav kkādas svingeru vai brīvās attiecības, kur viss ir atrunāts).

Nevaru viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu... Kamēr nebiju precēta un nebija bērnu - biju pārliecināta, ka nekad nepiedošu un neturpināšu attiecības, jo nekas jau pa lielam mūs nesaistīja. Šobrīd, kad n-tie gadi ir aizvadīti kopā laulībā, ir kopīgā manta, bērni, draugi... tad ir tā, ka ne vienmēr nepiedot un ātri izšķirties ir tā pareizākā rīcība.

Man gan nav gadījies, ka kāds mani būtu krāpis jebkad. Taču, ja tagad kas tāds notiktu, noteikti izvērtētu šo gadījumu ļoti rūpīgi - vai tas ir bijis romāns vai pliks drāziens ar tikko sastaptu skuķi; vai esmu bijusi gana adekvāta savās attiecības vai arī ar savām histērijām esmu vīrieti novedusi līdz baltkvēlei; vai varbūt ir kas tāds, kas pašos pamatos nav kārtībā mūsu attiecībās u.tml. Un no tā visa arī izrietētu turpmākā mana rīcība un attieksme.

Piedevu. Esam kopā kopš tā brīža 3 gadus kā jau, kopumā pavisam daudz. Negraužu viņu, viņš negrauž mani. Nevaru sūdzēties.