Jautājums

Sany, problēma ir nevis tajā, attiecības neizdodas, bet tajā, ka nelaižu nevienu sev klāt, lai gan gribas. Nopietnākajās attiecībās puisis centās mani atlauzt pus gadu, līdz sāku lēnāk atvērties,bet tāpat aizmuku. Puisim uzticējos vairāk kā sev pašai, bet tāpat nespēju atbrīvoties. Un tā ir ikreiz, kad kāds man pievērš uzmanību. Ne man lauzta sirds bijusi, ne man kāda trauma, ne man bailes no attiecībām.

esmu pateicīga, ka tēvs aizgāja no mājām, tikai maisījās pa kājām

- nu, jā un vēl Tev grūti atzīt, ka tēvs tev bija vajadzīgs - tā vietā Tu saki, ka "labi" Tagadējie puiši arī jūt, ka attieksme pret vīriešiem Tev kaut kur ļoti tuvu šai : "...tikai maisījās pa kājām...." Tas nav pārmetums, bet, protams, fakts, ka Tevi tas iespaidojus.
Varbūt atzīsti sev, ka bija skumji un pasaki tēvam, ka Tev viņš šos gadus bija vajadzīgs. Varbūt mēģini izprast, kādēļ tēvs aizgāja. Varbūt mēģīni saņemt drosmi un riskēt - jo vienmēr pastāv risks, ka tuvs cilvēks var pamest....

Manā dzīvē tēvs ir bijis tikai ierakstīts dzimšanas apliecībā un katru mēnesī kopā ienāca noteikta summa no viņa.
Attiecībās problēmas nav bijušas.
Iespējams, vienīgās sekas, ko tas ir atstājis ir tas, ka man nepatīk vīrieši, kas ir vecāki par mani 20 gadus. Vienkārši man nepatīk un viss,un nav runa par seksuālo patikšanu.

Protams, viegli pateikt
Žēl, ka tam puisim neizdevās tomēr Tevi "atvērt"....

Agate, 'maisījies pa kājām' tādā ziņā, ka visu naudu nospēlēja aparātos, nāca mājās dzēris un man viņš bija kā mēbele mājās, ne kā tēvs, svešs cilvēks. Tādēļ saku, ka labi vien ir, tagad esam laimīga ģimene. Lielāku sāpi izjūtu pret miesīgo tēvu, kurš no manis atteicās,kad piedzimu.

Tas noteikti var iespaido, bet atkarīgs arī no bērna personības un rakstura. Zinu, ka mani tēva neesamība un vectēva sliktā izturēšanās pret omi, ir iespaidojusi un arī ir grūtības izveidot noturīgas, nopietnas attiecības. Un esmu ļoti jūtīgas, emocionālas dabas, tāpēc kā bērns visu redzēto, piedzīvoto un nepiedzīvoto ņēmu pie sirds.

Racionālāki bērni, kas vismaz no mātes ir guvuši lielu uzmanību un mīlestību, iespējams tā neiespaidosies.

Vai - tad gan traki!!! Dubulta pamešana. Nu jā - protams, ka tas IR ietekmējis jebkurā gadījumā visu Tavu attieksmi un dzīvi... Es pat nezinu, ko tur darīt.... Es, meklētu, kādu palīdzību '- iespējams, no kāda gaišreģa vai tāda veida cilvēka, kas saprot lietu jēgu un iemeslus un var pastāstīt, kāds ir tas uzstādījums, kāpēc konkrētās lietas jāpiedzīvo tieši Tev utt.....

Manai mammai ta bija, ka auga bez tev liidz ar to apprecejas ar viirieti,kursh bija dauudz vecaaks par vinu.Kush bija arii savaa zinaa kaa tevs.Protams, nekas slikts tas nav, tikai ar gadiem saak baigi just gadu starpiibu.

Šis tiešām nav viennozīmīgi, tikai viena no teorijām.

Ko es varu teikt? Tikai to, ka tēvs ir radījis manī priekšstatu, bāzi par to, kāds ir vīrietis, ko vēlētos blakus arī sev. Bet man ir tiešām fantastisks tēvs, ja tāda nebūtu, tad priekšstatu gūtu no kā cita. Tāpat jau mums galvās ir tik daudz informācijas par to, kādām būtu tad nu jābūt attiecībām - neskaitāmās filmas, grāmatas, draugi, radi, no tā visa tiek pasmelts drusku un tēvs - nu jā, tā noteikti ir viena epizode no mozaīkas, bet nedomāju, ka viss kuģa balsts.

Tu saki, ja nav bijis tēva, tad zemapziņā sieviete šaubās, ka kāds viņu mīlēs? Tā, iespējams, var būt, bet tādas domas nomāc lielāko daļu cilvēces - bailes no vientulības, bailes būt nemīlētam, padomā, cik daudzi cilvēki ir degradējošās attiecības, jo gluži vienkārši trīc kā apšu lapas, bīstās palikt vieni? Un es pati konkrēti zinu tādas sievietes, un viņām(viņai konkrēti) ir perfekta ģimene principā. Bet tas jau nemaina tās bailes. Un nemaina to, ka ar attiecību misēkļiem sastopās ikviens, kas pretējam dzimumam velta, ko vairāk par vienu vārdu.. ;)