Jautājums

Man tēva nekad nav bijis, nezinu, mani tas laikam tik ļoti neietekmē, attiecības ir bijušas, nekādu mūri cēlusi neesmu, un problēmas bijušas vairāk dēļ manām kaprīzēm/viedokļu nesakritības, nevis dēļ kā cita. Bet, tiesa gan, man tēva nekad nav pietrūcis, ļoti reti par to iedomājos!

man ar tēvu ir neitrālas attiecības.nekad neesmu izjutusi mīlestību un rūpes.tikai naudas veidā.tas ir ietekmējis manas a ar vīriešiem.bet nu es viņam esmu piedevusi,sakārtojusi sevi un dzīvoju tālāk.nedrīkst citus vainot pie savām neveiksmēm.pašas vien esam vainīgas.

A, kas notiek, ja uzaug ar tēti? :)

Tēvu nevainoju, neinteresējos un neilgojos, bet zemapziņā tomēr sekas ir, iespējams. Varbūt nav. Bet minētais fakts kā tāds, ir dzirdēts ne reizi vien.

Bez tēva paliku 5 gadu vecumā. Tas nekādi nav ietekmējis manas attiecības. Savus nepieejamībus mūrus esmu cēlusi,bet tikai tāpēc,lai redzētu vai otram vēlme ir būt ar mani. Zinu,ka tētis mani ļoti mīlēja,biju viņa mazā peciņa. Šaubījusies par to,vai vīrietis mani mīl vsp arī nekad neesmu.

Manuprāt, visus vairāk vai mazāk ietekmē, bet kāpēc tad cilvēki, kas uzauguši it kā perfektā, laimīgā, visu paraugu ģimenē, tik un tā nespēj izveidot normālas attiecības?
Es lielāko daļu mūža esmu augusi bez tēva. Man nekad prātā nav ienākusi doma, ka, ja mani it kā nemīl tēvs, tad cits vīrietis arī neiemīlēs.
esmu pat priecīga, ka mani vecāki izšķīrās, jo savādāk mēs visi būtu nelaimīgi un sagrauti. Abi labi bija.
Manuprāt, tev pašai vajag cīnīties par to, ko tu vēlies. Ja tu nelaid sev klāt vīrieti, tad tam ir iemesls. Katru vīrieti arī nevajag sev laist klāt. Manuprāt, šādā veidā tu drīzāk atradīsi īsto un nedosi ceļu tiem, kas nebūs tevi pelnījuši. Protams, nevajag aiziet galējībās, bet, ja tu esi vēl jauna, ir tikai loģiski, ka vīrieši, attiecības tevi vispār biedē.

Manuprāt, tajā ir saistība. Vismaz es arī velku paralēles starp šīm divām lietām savā dzīvē. Esmu uzaugusi bez tēva un attiecībās man nu galīgi neveicas.

Nezinu, es augu ar tēvu, lielisku tēvu, labāko uz pasaules, bet man attiecībās nav īpaši labi gājis. Un to daudzi teica, ka es noteikti meklējot tēvam līdzīgu, tāpēc nevaru nobāzēties. Tā kā - koks ar diviem galiem.

raccoon,

es augu ar tēvu, lielisku tēvu, labāko uz pasaules,

Tu aprakstīji arī manu tēti (l) :)

Sany, attiecības un vīrieši mani nebiedē. Nav man vairs tīņu vecums. Un attiecības ir bijušas, bet tomēr, ja tā, kā QB saka - savelk linkus kopā, sāku vairāk sliekties uz to,ka vienkārši dziļi sevī neticu, ka mani kāds mīles. Tas nav izteikti, ka esmu nekas un nevienam nevajadzīga, bet tomēr, iespējams,ka dziļumos grauž. Tīri filosofēju. Varbūt atklāšu sevī ko jaunu :D

Pati augu bez tēva, tikai ar sievietēm mājās, vispār bez vīrieša. Pēc pašas pieredzes man varētu teikt ka iet ļoti lai ar vīriešiem un arī tik sarunas līmenī es vienmēr ar viņiem jūtos labāk runājot nekā ar sievietēm. Tā kā varbūt tas ir daļēji galvā tik, protams ar ja tev ir liela sāpe par tēvu ka aizgāja tad tas var ietekmēt to ka tev ir grūti uzticēties citiem vīriešiem, bet agri vai vēlu tas pāries. Vajag tik īsto vīrieti. :) Es pati vispār ienīstu savu tēvu, bet tas nu ir dēļ tā ka bērnībā viņš solijis man bija ciemos braukt un tā ar nekad neieradās, bet es tak maza kad biju viņu ļoti gaidiju. Bet man ar laikam ir kaut kāda trauma no tā jo tagad es labāk satiekos ar vecākiem vīriešiem nekā ar sava vecuma vīrieti, laikam jau prasās to vīrieša tēlu dzīvē.

man nav mātes no 3 gadu vecuma, tēvs mūs pameta jau agrāk, vienmēr ir bijis un paliks cūka, (tas ir attiecināms tikai uz manu tēvu) un jā, domāju, ka vismaz man, tas daudz ko ietekmē.
pamazām jūtu, ka sāku vilkt paralēles un salīdzināt savu puisi ar tēvu. bet vienmēr apstājos, neko nepārmetu un mēģinu domas apslāpēt.
jā, ir dzirdēts, ''kā, lai uzticas vīriešiem, ja pirmais un pats svarīgākais vīrietis Tevi pameta''.
kaut cik jau patiesības tur ir.
bet tomēr, katrs cilvēks ir citādāks.

Man arī sākotnēji neveicās attiecībās, bet daudziem cilvēkiem neveicās attiecībās. Tāpēc, ka pirmkārt, jau nav viegli atrast cilvēku, kuru tu mīlēsi un kas tevi mīlēs. Otrkārt, pat, ja atrodi, nav teikts, ka jums saskanēs.
Nevajag sevi vainot par to, ka tēvs nav licies par tevi ne zinis. Tā ir viņa atbildība. Tev par viņa rīcību nav jājūtas vainīgai. Protams, ka visiem vienmēr vairāk vai mazāk grauž pamešana novārtā, bet es kaut kā par to tik daudz nepārdzīvoju. Jo, kā jau teicu, es biju priecīga, ka vecāki izšķīrās. Redzot to, ko redzēju es, un tas, ko es pati piedzīvoju, es nemaz nevēlējos veidot ar tēvu kādas baigās attiecības. Arī tagad, kad viņš cenšās vairāk manā dzīvē ienākt, es to nemaz nevēlos, jo man ar to cilvēku ir ļoti maz kopīga. Ja mēs satiekamies, tad es gaidu ātŗak to brīdi, kad satikšanās beigsies. Tam nav nekāda sakara ar naidu vai ienīšanu, bet tā tas ir.
Pat, ja pēkšņi tēvs atradīsies ar savu lielo mīlestību pret tevi, problēma netiks atrisināta, jo tā mājo tevī. Notici pati sev, un pati iemīli cilvēkus, nevis dzīvo neticībā, ka tevi nemīlēs. Tava mamma, piemēram, taču tevi mīl.
Varbūt es tevi vnk neizprotu, jo tu neesi izstāstījusi sīkāk kādu situāciju, pēc kuras jau konkrēti var ko spriest.

Un kas tad notiek ar puikām, kas aug bez tēva? Kas notiek ar puikām, kas aug bez mātes? Attiecību problēmas ir bijušas aktuālas visos laikos un bērni bez viena no vecākiem arī ir auguši visos laikos, bet redz, planētas demogrāfija tikai aug.

vispār jau vecāku attiecībām jūkot tēvi nepamet bērnus, viņi pamet šo bērnu mātes, savas sievietes. Man drīzāk gribētos teikt, ka tiešai tēva mīlestībai pret meitu ar viņas attiecību nākotni ir mazāk sakara nekā tam, ko viņa novēro ģimenē. Un es domāju to, kā mamma izturas pret tēti. Vai viņiem ir sarunas, vai viņi nebaidās izrādīt mīlestību utt. nevis tikai to, kā tēvs izturas pret bērnu.

samaara, noliegt fakta iespējamību, ka ir pasalē vīrieši,kurus tas ir iespaidojis, nevar noliegt vai apstrīdēt. Ne visi 100% būs psiholoģiski ietekmēti,viens ir emocijās vājāks, vien ir spēcīgāks.
Savu neveiksmi attiecībās neraksturoju kā tādu,ka vienkārši nebija īstais, strīdi, pazuda interese, tas ir citādi. Spētu to sajūtu izlikt uz papīra, es to izdarītu.

Pieaudzis cilvēks to uztver citādi. Kā bērns to izjūt bērnībā un kādu iespaidu tas rada, ir grūti spriest.

Turklāt mani atstāja novārtā gan miesīgais tēvs, gan tēvs, kurš mani audzināja, atrasdamies pie TV. Pieļauju, ka tas man, kā bērnam, ir bijis dubulttrieciens.
Bet, kā minēju, neieciklējos pārāk uz šo, vairāk intereses pēc vaicāju. Tāpat kā Sany, esmu pateicīga, ka tēvs aizgāja no mājām, tikai maisījās pa kājām, bet jo vairāk apr to aizdomājos, jo vairāk šķiet, ka pilnīgi vienala jau nu nav.

Pilnīgi vienalga arī nekad nebūs, bet pati minēji, ka pie tavu attiecību iziršanas bija vainīgi citi iemesli.
Mēs bieži satiekam neīstos cilvēkus, pret kuriem vnk mēdz pazust interese.
Man tagad ir 24 gadi. Ar savu pašreizējo draugu sāku satikties 22 gados. Līdz tam man bija vairākas attiecības un pilnīgi neizdevušās. Es jau sāku domāt, ka laikam normālu vīriešu uz pasaules priekš manis nav. Bet vajag tikai laiku un pacietību. Varu saderēt, ka tev arī nav 40, lai varētu domāt, ka kaut kas nav ar tevi kārtībā, ka nespēj izveidot vēljoprojām normālas attiecības :)
Vnk īstenībā veiksmīgas attiecības ir baigi sarežģītā lieta. tu no savām neveiksmēm mācies, lai nākotnē neatkārtotos tas pats. Citi šķirās pēc 3 mēnešiem, pēc pusgada, pēc 10 gadiem. Vieni to ir ņēmuši vnk par mācību un dzīves skolu sev, bet citi tās attiecības ir norakstījuši kā neveiksmi. Manuprāt, ļoti svarīgi ir arī tas, kā tu esi uztvērusi savas attiecības pēc šķiršanās.

Felča - kaut kā liekas, ka Tavs gadījums ir tas, ka tēvs pamata ģimeni (un, iespējams, arī Tevi vai vismaz Tu to tā uztvēri) un baidies, ka tagad kāds tevi arī pēc kāda laika varētu pamest... Varbūt tādēļ uzcel sienu un nelaid klāt, lai nav jāpiedzīvo pamešana? Gan jau, ka ar tēvu kontaktējies vai vismaz kontaktēsies vēl dzīvē un viss būs kārtībā.... Tu baidīties, ka , ja atvērsi kādam sirdi, tas kāds - tuvais cilvēks - pēc kāda laika aizies - tāpat kā tēvs....