Mani gan bijušais nepameta, bet situācija ir diezgan līdzīga.
Ja man kaut kas dzīvoklī jālabo vai, piemēram, jānomaina ūdens filtrs, viņš to izdara, ja man jāved mašīna uz servisu, viņš to izdara, ja suns jāved pie veterināra, vinš to izdara. Praktiskās lietā viņš man ļoti daudz palīdz. Es pat viņam neko nelūdzu, viņš pats pasaka, ka izdarīs to.
Ikdienā tā nekomunicējam, kad sazvanamies, tad par tādām praktiskām lietām.
Arī es viņam esmu gatava palīdzēt, ja tas ir vajadzīgs, pieskatu viņa dzīvokli, kamēr viņš ir komandējumos, aizvedu viņa vecmāmiņai uz laukiem produktus, kad viņš pats nevar to izdarīt.
Esam šķīrušies jau gadu, viņam it kā ir arī jauna draudzene, bet viņš turpina man palīdzēt. Tā baigi neesmu domājusi, kāpēc tā ir, bet vismaz man par viņu ir sajūta, ka vienmēr kaut kādā veidā būsim saistīti, jāsaka, ka viņš man ir kā viens no ģimenes.
Manam tagadējam draugam tas viss ļoooti nepatīk, bet tā kā kopā nedzīvojam, tad ši tēma daudz netiek cilāta.