Finanses, kad esat vienas

Nu paga, paga, meitenes, te nav runas par tādām, kas sēž večiem uz kakla, un tad izšķiras un nekā nav. Es runāju par tādām situācijām, kad dzīvo kopā un liek kopā abi savas finanses. Un pēc tam meitenei tas viss ir jāuztur vienai, kad izšķiras.

Es runāju par tādām situācijām, kad dzīvo kopā un liek kopā abi savas finanses. Un pēc tam meitenei tas viss ir jāuztur vienai, kad izšķiras.

Nu domāju,ka ja viss tika dalīts uz pusēm,tad vienīgā problēma varētu būt,ka meitene pēc tam nevar uzturēt dzīvokļa/auto izmaksas. Tad vnk jāmeklē lētāks variants..pilnīgā krīzes situācijā es varētu arī uz kojām aiziet dzīvot,kamēr atrod kādu labāku variantu.
Bet nu domāju,ka pie šķiršanās,krietni samazinās izdevumi par ēdienu,kas ir bonuss. :D

Es neliekuļojot varu teikt, ka dzīve kopā ar draugu mani finansiāli ļoti atvieglo un ļauj dzīvot krietni labāk, nekā es dzīvotu ar savu aldziņu vien. Pēc 7 gadu kopdzīves esmu pieņēmusi, ka viņš par mani parūpējas arī finansiālajā plānā un es necenšos bāzties virsū ar savu algu, jo redzu, ka viņam patīk gan man ko nopirkt, gan naudu iedod kādiem pirkumiem. Neredzu tur neko sliktu vai nepareizu. Ja paliktu viena - protams, būtu grūtāk. Izdzīvotu, bet nevarētu dzīvot tā kā pašlaik! :)

Butu gruti noteikti.

Es arī neesmu atkarīga no drauga, mēs maksājumus veicam +/- uz pusēm, kā arī pārtiku pērkam līdzīgi.

Tur jau tā lieta, ka tagad jūs dalat uz pusēm, bet ja paliktu viena, tad būtu vienai arī jādomā par 'mājvietu, ēdienu un pārējām izmaksām!

Dzīvojam kopā, bet pati sevi apgādāju, nepatīk, ka vīrietim būtu mani jāuztur, justos bezvērtīga. Protams, bieži izmaksā viss kaut ko, utt., bet man patīk neatkarība :)

Viena nevarētu atļauties. Vīrs ir liels balsts sadzīvē. Droši vien dzīvotu, kā dzīvotu pirms apprecēšanās. Izīrētu istabu kādam studentam.

Tāds besis ir uznācis, ka neko nevaru atļauties :( Visu laiku no algas līdz algai tā izdzīvošanas spēle. Tā jau apmaksāju visus rēķinus un paēdusi arī esmu. Bet nu ne kripatiņu nekā lieka nevaru.
Kad paskatās uz draudzenēm, kurām algas daudz zemākas par manējo, bet viņām viss ir, tiek lutinātas, apdāvinātas, vestas ceļojumos, ka vienkārši skaudība sakāpj. Un man riebjas skaudīgi cilvēki! Bet tagad pati tāda esmu.

es pat nepieļauju tādu situāciju, ka esmu emocionāli un fiziski atkarīga no kāda. ;) protams, tas ir tikai pašsaprotami, ka sievietei būs finansiāli grūtāk izdzīvot bez strādājoša vīrieša. tajā brīdī, kad sākšu uz vīrieti skatīties, kā uz materiālu drošību, zināšu, ka manā dzīvē kaut kas jāmaina! bet tā esmu tikai es un manas sajūtas. :) man ir svarīga brīvības sajūta. izklausīsies stulbi, bet to sajūtu spēj dot nauda. mana, ne vīrieša.

restorānu vai smaržas neuzskatu par finansiālu atbalstu :D
vispār mana pārliecība ir būt finansiāli neatkarīgai, līdz ar to situācija būtiski nemainās neviena gadījumā.

Renē, es arī to neuzskatu par atbalstu :D Tāpēc man arī bija tāds jautājums: kā nedzīvojot kopā vīrietis atvieglo jūsu finansiālo situāciju?

drostala - tad meklē veidu varbūt kā piepelnīties vai labāk apmaksātu darbu, kamēr nav kāds, ar kuru dalīties izdevumos :) galvu augšā :) tu arī neko vairāk nedabūsi, ja neko nedarīsi..

Man ir draugs, bet par sevi pilniibaa ruupeejos pati. Man tas ir goda jautaajumus buut speejiigai par sevi paruupeeties.

++

Bez drauga būtu pat vieglāk, nebūtu ēst jātaisa utt tur man tā nauda visvairāk iziet, jo man patīk , bet vienlaikus arī besī (:D) gatavot viņam ēst!! Eh, ko tā mīlestība dara ar cilvēku :D

Loģiski,dzīvojot kopā, ienākumi vienmēr būs lielāki - divi cilvēki, divas algas:) Taču pati nekad neesmu pieļāvusi domu, ka mana alga varētu būt tikai zeķubiksēm un lūpukrāsai, grūti iedomāties situāciju (vai arī es būtu ilgstoši mierā ar to), ka mani ienākumi būtu tik niecīgi, ka ar tiem es nevarētu apmaksāt savu dzīvesvietu un sevi pabarot pat, ja knkrētajā dzīves brīdī tas nav aktuāli. Cita lieta, ja pavisam jauna meitene, studente, kas tikko tikai iesākusi savu darba dzīvi, paliek ar minimāliem ienākumiem, bet nodzīvot gandrīz līdz 30 gadiem - būt finansiāli bezpalīdzīgai, bez normāliem saviem ienākumiem man nešķiet... hmm, īpaši pieņemami:) No ekstremālām dzīves situācijām gan nav pasargāts neviens nevienā vecumā, bet labāk par to neprātot un šādus scenārijus galvā nemodelēt:)

Es arī daudzus gadus dzīvoju kopā ar savu vīrieti, kurš apmaksāja gan dzīvokli, gan pārtiku utt.

Pēc tam, kad viņš izvācās, dažus mēnešus vēl nosedza man dzīvokļa īri un komunālos(kas bija jauki no viņa puses), bet tad es sāku pakāpeniski visu maksāt pati. No sākuma bija grūti, tādā ziņā, ka likās, ka nepavilkšu, bet pēc tam jau pieradu, ka puse algas ziemā jāatdod par īri un komunālajiem (vasarā sanāk mazāk, jo nav apkures). Saplānoju savas finanses tā, lai mēnesim pietiek visam-pārtikai, apģērbiem utt.
Vispār esmu lepna par sevi, ka varu pati sevi labi nodrošināt. Neesmu atkarīga no vecākiem vai kāda cita. Varu pat iekrāt kādam lielākam pirkumam.
Ja sākšu kaut kad dzīvot atkal ar vīrieti, tad domāju dalīsim izdevumus uz pusēm. Tad jau būs pavisam labi.

es sevi uzturu jau 10 gadus un visus maksajumus veicu pati!Taa ir man vienkarsa paradiiba ka jadomaa kaa izdzivot!

Pirms šķiršanās lielākos maksājumus veica viņš,mani ienākumi bija tikai 80ls mēnesī,no kuriem nosedzu komunālos maksājumus un kādus savus citus maksājumus,rēķinus. Kad izšķīrāmies,tad es biju tā kas aizgāja,es meklēju jaunu dzīvesvietu. Atradu arī darbu,kas palielināja arī ienākumu summu,bet sākums bija grūts,tiešām grūts,jo nebiju radusi segt no savas naudas pilnīgi visu,visu. Likās,ka nauda ko saņemu ir pietiekoša,bet kad sākās visas rēķinu apmaksas,braukāšanas uz darbu,tad sāku saprast,ka nu nemaz tik iepriecinoši nav. Tā visu vasaru arī nobumbulēju,dažreiz cīnīdamies ar naudas trūkumu,ar pārāk lielu izšķērdību un dažreiz tukšu ledusskapi. Kad atkal sagājām kopā,es atgriezos dzīvot pie viņa,un ziniet,ar tik lielu labpatiku uzelpoju,nevis tikai no tā,ka esam kopā un viss atkal brīnišķīgi,bet arī par to,ka kkādi maksājumi beidzot man būs nost no kakla,ka paliks vairāk naudas,ka nebūs jāknapinās. Bet tā tāda laba pieredze arī no vienas puses,vismaz tagad zinu,ka varbūt,varbūt atkal paliekot vienai,nebūs vairs tādas panikas kā sakumā.

Dzīvoju viena,alga man nav nekāda lielā. Īstenībā ir tā,ka naudas pietiek. Visvairāk naudas tērējas uz pārtiku. Transporta izdevumu vispār nav,jo nebraucu sabiedriskajā un nav arī sava auto. Kosmētiku nepērku,ja nu tikai līdzekļus ādas attīrīšanai. Visstulbākā situācija,manuprāt,izveidojas ar komunālajiem maksājumiem - daudz naudas aiziet rēķiniem. Taču kopumā nevaru sūdzēties,lai gan algu gribētos lielāku.