sveikas! varbūt kāda atceras tēmu par to, kur minēju kko par kopdzīvi ar puisi.
problēma bija tāda - viņš grib lai pārceļos pie viņa uz citu pilsētu uz māju, kur viņš dzīvo pie saviem vecākiem, kas nav ne tuvu Rīgai, kur pašlaik dzīvoju dzīvoklī viena pati un man šeit ir darbs. biju to pārrunājusi ar saviem vecākiem, radiem, draugiem, vieni saka, lai pamēģinu, otri saka, ka nekādā gadījumā neeju prom no Rīgas un visa, kas man šeit ir. it kā biju jau apradusi ar domu, lai arī cik šaubīga nebūtu, jā, labi, iešu pie viņa, par spīti tam, ka man riebjas doma ne tik daudz par to, ka tā ir cita pilsēta un jauna darba meklējumi, kā fakts, ka viņš tur nedzīvo viens...ikreiz, kad esmu tur, jūtu vecāku klātbūtni un man tas dod pa nerviem.
biju pat šonedēļ dulluma stāvoklī uz darba interviju jau tajā pilsētā, protams, nezinu , vai mani pieņems, vai ne, bet nu...es jau virzijos.
man visu laiku ir šaubas par to visu, es nevēlos zaudēt savu brīvību, to, kas man te ir, patsāvību...bet no otras puses arī negribu dzivot viena un gribu but ar vinu kopa. vins nepametis to maju un nemuzam neparvaksies uz dzivokli, kur nu vel bezgaisa Rīgā.
tad nu tā, šodien pa telefonu viņam pateicu visu ko domāju, ka es tomēr nevēlos pamest to, kas man ir šeit, ka nav godigi tas, ka man vienigajai ir jamaina visa sava dzive del vina, uz ko vins atbildeja,, ko gan vins varot mainit? ka jamaina vienam. mēs sastrīdējāmies, pateicu, ka nevēlos ar viņu vairāk runāt...un tagad arī kā maza meitene izgāju no visiem sociālajiem portāliem, vnk gribu nozust, apdomāt visu un negribu, lai kāds mani traucē...
vnk jūtos tik šausmigi, ka nezinu, ko darīt. labākais ir tas, ka mana draudzene vispar saka, lai meklēju puisi labāk no Riigas, tas taču ir ļauni, cmon!
meitenes, ko man darīt, es jūtos vnk šausmīgi un tgad vēl šis strīds, nezinu, kad salabsim...:( ;(((( :(