Draugs grib braukt prom no Latvijas. Un jau ir viss tik tālu, ka raksta atlūgumu darbā. Saka, lai braucu līdzi, bet nu es nevaru, jo man ir skola, par kuru maksāju. Viņš pateica, ka mana dzīve ir nožēlojama, te Latvijā. Un ar savu izglītību, kad pabeigšu skolu neko nenopelnīšu, tāpat pārmetumi par manu darbu (apkalpojošā sfērā). Es jau teicu, ka tas viss tikai pagaidām, lai pagaida vēl pāris gadus un tad domā braukt prom, bet viņš ir nelokāms. Pašam viņam ir augstākā izglītība, viņu Latvijā te nekas netur, arī daļa ģimenes ir ārzemēs, bet man ir skola, te ir mamma. Nevaru tā visu pamest un braukt. Viņš pat neieklausās tajā, ko saku, tikai maļ savu un visu laiku, ka te jau ir slikti, negrib tik nožēlojamu dzīvi dzīvot utt., un uz jautājumu, ko es darīšu ārzemēs, bez izglītības, krāmēšu kastes veikalā, strādāšu fabrikā, viņš atbildēja - es tev nemaz nelikšu strādāt! Un, atvainojos, bet dzīve bez darba, sēdēt mājās droši vien ar bērniem, nav nožēlojama? Viņam ģimenē tāds modelis, kad sievietes nestrādā, bet nu es tāda neesm un negribu pat būt! Izskatās, ka mūsu uzskati pārāk fundamentāli atšķiras un būs jāšķiras.
2542
