Pat mani draugi sāk ievērot, cik sarežģīta man parasti ir mīlas dzīve :D bet tas norūda
Stāsts sekojošs. Šobrīd ir abpusējas, spēcīgas simpātijas ar kādu, kurš dzīvo otrpus okeānam. Runājam katru dienu, vairākas stundas dienā. Abi runājam, cik ļoti gribam satikties, bet nav šobrīd iespēju. Arī, ja beigās izdomājam būt kopā, tas nozīmētu tiešām milzīgu distanci bez skaidrības, kad tā distance saruks, vai arī kādam, vai abiem, savu dzīvi apmest kājām gaisā un doties pie otra. Tas ir reāls risks, vismaz man personīgi uz štatiem nav ne mazākās vēlēšanās doties (izņemot pie viņa).
Tad nu es sevi ar vien vairāk pieķeru pie nevēlēšanās atbildēt uz viņa vēstulēm, skype zvaniem. Vnk negribu. Nevis tāpēc, ka nepatiktu.... šāds kontakts man ar nevienu agrāk nav bijis, taču man reāli sāp iedomājoties, ka ar katru sarunu pieķeros ar vien vairāk, bet ir tāda neskaidrība par to, vai tam vispār ir jēga.
Mans jautājums nav saistīts ar to, ko darīt, jo situācija tāpat ir sarežģīta un vienīgi es zināšu, kā labāk, bet es gribētu dzirdēt jūsu domas :
Vai mana nevēlēšanās atbildēt ir rezultāts mīlestībai pret sevi, sevis sargāšānai no sāpēm, vilšanās un grūtās ''gaidīšanas''? Vai arī tieši pretēji? Ja ņem vērā, ka mīlestībai pret sevi ir maz darīšanas ar pašpārliecinātību. Sevis mīlēšāna nozīmē darīt tikai to, kas tev nāks par labu.
Kā arī - What would someone who loves himself do?
2739
