kādus vīriešus piesaistām?

Ja tu pelni divreiz vairāk nekā draugs, tas arī viņu varētu nomākt. Varbūt arī tādēļ viņš neko neierosina kkur doties, jo negrib, lai tu izmaksā. Bet viņam priekš sevis ar viņa algu, iespējams, pietiek. Un tad nu cilvēks nonāk diskomfortā, jo pašu situācija apmierina un var nomaksāt rēķinus, sapirkt pārtiku un dzīvot normāli (ja tā tiešām ir), bet tu pelni daudz vairāk, jau vari atļauties varbūt kkādas ekskluzīvākas lietas un tā nedaudz uzspied viņam, ka viņam būtu jāpekna vairāk, jātiecas uz augšu. Bet, ko darīt, ja cilvēks nevēlas pelnīt vairāk, skraidīt pa pasauli un pelnīt vairāk nekā tu? Manuprāt, jums īsti nav pa ceļam, jo katrs domājat un dzīvojat savādāk. Un katrs jūtaties slikti par to, ka otrs ir tāds kāds viņš ir un paši nevēlaties mainīties.

Sany, atvaino, ka tā, man nav viegli to visu formulēt, paldies par ieteikumiem, padomiem!

Varbūt viņam riebjas savs darbs, nejūtas, ka būtu savā vietā un līdz ar to dzīve nenes nekādu prieku? Es censtos nepiespiesti un tā, starp citu, noskaidrot, kas viņam varētu sagādāt prieku, to mirdzumu acīs un pilnu emociju gammu! Varbūt kādas sportiskas aktivitātes, kad līdz ar sasniegtajiem rezultātiem pieaugtu viņa pašapziņa un dzīve iegūtu citu nokrāsu? Varbūt viņš varētu sadūšoties sākt darīt to, kas viņam tiešām patīk. Nu, piemēram, esmu redzējusi, ka cilvēks ir izmācījies par juristu, bet nav laimīgs, iet uz darbu, visu izdara, bet ir sajūta, ka visa dzīve paiet garām un sliktās emocijas tikai krājas un krājas. Un beigās šis cilvēks satika burvīgu meiteni, kura pamudināja uzsākt pārmaiņas un šis vīrietis izgāja friziera kursus, jo tas bija viņa sapnis. Tagad viņš ir lielisks frizieris un var redzēt, ka ir ķēriens, viss izdodas un nekad nav bijis laimīgās kā tagad!
Es ticu, ka tavs puisis nav slikts cilvēks, un tu vēl vari glābt attiecības, ja tiešām to vēl vēlies darīt, mazliet uzšaujot viņam pa dibenu un atbalstot, lai arī ko viņš gribētu uzsākt. Ja tomēr nesanāks, tātad nebija lemts. Jo principā nevajadzētu būt tā, ka otra pusīte tevi velk uz leju, tādas attiecības jau vairs nav baudāmas, tur ir tikai grūtības un pati kļūsi nelaimīga.

Esmu ''kļuvusi garā stiprāka'', bet mīļotais joprojām sirgst ar depresīvu, nīgru garīgo teju katru otro dienu, nekādi mērķi vai ambīcija dzīvē..

Der atcerēties, ka tavs vīrietis atspoguļo Tevi un ja Tu saki , ka esi kļuvusi garā stiprāka, tad to vislabāk varēs redzēt pēc Tava vīrieša. Sieviete ir tā, kura veido vīrieti un tikai no Tevis ir atkarīgs, cik spēcīgs, možs un dzīvespriecīgs ir vīrietis.

bika - nav jācenšas formulēt, bet runāt visu kā ir. Tad arī cilvēki sapratīs daudz vairāk to, ko vēlies pateikt. Lai arī sanāks garāk uzrakstīt, bet tu runā reizēm diezgan vispārīgi un grūti saprast, kur tad ir tā jūsu problēma. Teorētiski problēma ir tā, ka viņš tevi vēl uz leju. Bet varbūt vajag padomāt, kāpēc tas tā ir un kas varētu situāciju uzlabot. Varbūt tur vnk nav nekas labojams.

īsti nepiekrītu viedoklim, ka sieviete ir tā, kas veido vīrieti un vīrietis ir sievietes atspulgs - varbūt agrā jaunībā jā, bet tomēr ir arī tādas lietas kā raksturs, kas jau izveidojas agrāk, vēl pirms sieviete satikta, tai skaitā optimisms/pesimisms, ko bieži vien vispār nevar mainīt, jo tas bez maz vai ir "iedzimts".

Protams, vieglāk ir pateikt, ka viņš tāds piedzima un man nav iespējas neko mainīt, nekā strādāt pie savas domāšanas, attieksmes un uzvedības mainot visu uz augšu, jo tas nav tik viegli.
Es arī neteicu, ka ir vajadzīgs mainīt vīrieša raksturu, jo vīrietis pēc būtības ir nemainīgs, bet ir tāda maģiska lieta, kā iedvesma ar kuras palīdzību ir iespējams kalnus gāzt.

Es tikai saku tāpēc, lai varbūt kāda mēģina paskatīties no otras puses, ka katra paša rokās ir iespēja mainīt lietas.

Hmm, žēl, ka no šīs bedres ārā netikāt kopā. Vai tavuprāt viņš tiešām nekad nekļūs par saulstariņu?


Esmu ievērojusi, ka piesaistu sarežģītus vīriešus vai vismaz sarežģītas situācijas. Ta snoteikti varētu būt tāpēc, ka vēlos dzīvē emocionāli un garīgi augt, vēlos attīstīt emocionālo inteliģenci un izprast sevi, kļūt mierā ar sevi. Un redzu, kā šīs situāciajs un sarežģītie vīrieši man tiešām ļauj augt.

Tad nu domāju, vai nav tā, ka dzīvē attiecīgi kādā laika posmā, attiecīgi no tā, kā jūtamies, mēs piesaistām vīrieti, kas atspoguļo mūsu dvēseles stāvokli?

Man tas ir izteikti un arī kalpo par iemeslu, kāpēc manas attiecības nav ilgtspējīgas - jo es tās ''pāraugu''. Jāmaina atlases kritēriji kaut kā :D
vispār man šķiet, ka vīrieši tādā ziņā ir ''stabilāki'' - viņiem meitenes bieži vien ir viena otras kopija, un viņiem parasti ir grūti pieņemt pārmaiņas partneres raksturā un izskatā, jo ''nav tas, ko esmu izvēlējies''.
kā saka, sieviete vienmēr cer, ka vīrietis mainīsies, bet vīrietis cer, ka viņa nekad nemainīsies :D

http://cosmo.lv/forums/topic/156715-dienas-kurpite3/

Es te visu laiku dodu majienus, kas vīriešus piesaista (ar aci)...

Depresīvas kāzas varētu sanākt :D

Depresīvās kāzas- kur līgavas tērps ir melnā/gotiskā krāsā?

Donata, tik patiesi pateici, ak;)!!!

melisa, ir pa to runāts... ''kas sagādā prieku?'' Atbild, ka nekas gandrīz neinteresē, prieku nesagādā, tas liek vilties, tādu nu esmu iemīlējusi, kāpēc...agrāk par to nedomāju, tagad - svarīgi.

Fuj, fuj.. pilnīgi šķiet, ka gara acīm atgriezos pagātnē, pie bijušā :D
Viņš atšķirībā gan strādāja, gan nopelnīja, gan cilvēkos jautrs bija utml.
Bet tā emocionālā nostāja bija nu tik, nu tiiiik depresīva. Uz attiecību beigām es jau sāku spriest, vai tikai viņš nav emocionālais vampīrs? bhrr.
Viss it kā dzīvē normāli, a viņš: nevienam nevar uzticēties, dzīvē nav jēgas, ko tu manī saskati?, viss, kas sākas, beidzas...
Nu bļ*! I vairākas reizes prasīju - nu tad naf* tev vispār attiecības, ja nesniedz ne prieku, ne pašpārliecinātību, neko? Ar cerību, ka tas sapurinās, liks mainīt skatu - but no.
Pasūtīju - un tas bij labākais, kaut krietni novēlots, lēmums manā dzīvē!

Neilgi pēc tam satiku savu tagadējo vīru, un attiecības ar viņu mani burtiski pacēla!!! Nav tā, ka bezmazvai katru mēnesi lecam ar izpletņiem vai vakariņās tiesājam zemenes šokolādē. Ir jau i sava rutīna, i strīdiņi, i "depresijas" savu reizi. Bet tas kopējais emocionālais fons ir "veselīgs"!
Es teiktu - mūc. Sorī.

Nu tad, manuprāt, risinājums ir tikai viens un tu zini kāds. Tas, ka mēs maināmies, mums rodas jauni sapņi, jauni mērķi ir tikai normāli un skumji, ka cilvēks, kuru mīlam ir iestidzis vienā un tajā pašā vietā, un viņam nemaz nav vēlmes mainīties. Zini, ja viņš baidītos tevi pazaudēt tad piespiestos un izvirzītu mērķus, sakārtotu savu dzīvi, jo gribētu censties tevis dēļ. Tu viņam esi to teikusi un ja viss tik laists gar ausīm, tad izskatās, ka nākotne jums būs čābīga. Bet galu galā, kad vienas durvis aizveras, citas atveras un tevi gaida pavisam kas cits. Jā, sākumā būs smagi, būs grūti, ir mīlestība pret un otru un galu galā ar pieradums, bet pajautā sev vai esi laimīga šajās attiecībās un esi gatava samierināties ar domu, ka visu mūžu tā būs jādzīvo. Mans padoms laikam ir tāds- neaizmirsti pati par savu laimi, par savu labsajūtu. Nevajag dzīvot ar to rūgtuma piegaršu attiecībās, jo attiecības var būt arī pilnīgi citādākas.