Kad viss nenotiek uzreiz

Jā. tā tas ir. Man pašai draugs diezgan ātri pateica,ka mīl, kaut es nevarēju atbnildēt ar to pašu. Pagāja laiks un arī es viņu iemīlēju. Viss ir iespējams,ja tas notiek dabīgi. :)

Laikam jau var!
Man bija "klikšķis" (ne mīlestība), manējam laikam uzreiz mīlestība. Ļoti ātri pateica, ka mīl mani, biju šokā un nezināju ko atbildēt, vēlāk arī mans "klikšķis" pārvērtās par mīlestību :).
Nuuu, ja ir galīga nepatikšana, vai nav intereses, tad šaubos, ka var sevī iemīlināt.

Man šajā tēmā pagātnē ir negatīva pieredze.
Vienīgais, ko es varu pateikt - Galvenais,lai abi (it sevišķi tam, kam vēl tās jūtas nav tik stipras) to vēlas, lai tās pāraugtu par mīlošām attiecībām.

Ir ļoti reti, manuprāt, kad abi iemīlas vienlaikus. Draugs mani ātrāk iemīlēja un ātrāk atzinās mīlestībā. Manuprāt, es jau tad viņā biju iemīlējusies, bet biju ļoti apjukusi ļoti daudz apstākļu dēļ. Ar laiku (nepagāja gadi, bet gan pāris mēneši) atbildēju viņam ar to pašu. Vnk sakārtoju savas domas un sapratu, ka tomēr man pret viņu ir jūtas un es nevaru īsti ilgāk vilcināties. Pārāk daudz kas bija likts uz spēles.

Ar cilvēku, ar kuru tagad esmu kopā, esam pazīstami jau vairākus gadus, bijām ne gluži draugi, bet labi paziņas, agrāk nekad nebūtu iedomājusies, ka mūs varētu saistīt kas vairāk par tādām čomiskām attiecībām, bet tagad izrādās, ka viņam jau ilgu laiku pirms starp mums kaut kas vispār varēja notikt, bijušas jūtas pret mani. Un tagad arī man ir.
Tā kā ir tas iespējams.

Jā nu pārsvarā es arī esmu dzirdējusi stāstus, kur tieši puisis sevī pamazām iemīlina meiteni.
Bet gribētos dzirdēt kādu pieredzes stāstu, kur meitenei tas ir izdevies...

Ja nav ta nav. Ja ir tad tas ir uz neilgu laiku.

Vnk vajag būt pacietīgai un neuzbāzīgai

Un vēl kas - ar varu nevar piespiest mīlēt. Man daudzi puiši ir teikuši, ka manī ir iemīlējušies (cik no tiem ir teikts patiesi, es nezinu), bet es neko nevaru padarīt, ja man pret viņiem nev nekādu siltu jūtu. NEKO. Un, jo cilvēks ar savām jūtām vairāk uzbāžas, jo otru tas vēl vairāk atgrūž.

Bet gribētos dzirdēt kādu pieredzes stāstu, kur meitenei tas ir izdevies...

man laikam nav tāds visurgājēja raksturs, lai es kādu sevī iemīlinātu, jo es esmu vecmodīga un no vīrieša gaidu to pirmo soli. Līdz ar to, ja arī man kāds patika, vienmēr klusēju kā mēma zive :)
Mans draugs bija tas, pateicoties kuram mēs esam tie, kas mēs esam. Tieši viņš pirmais samīlējās, bet es ilgi pretojos :)

Man arī bija tā, ka ilgu laiku bija tikai simpātijas. Kad sagājāmies kopā, tad viņš diezgan ātri pateica, ka mīl mani, bet es to pateikt nevarēju. Bet pēc pāris mēnešiem es arī atbildēju viņam ar to pašu.
Vispār, tas viss ir ļoti jocīgi :D Jo, bija viens puisis manā kompānijā, mēs bijām tikai draugi, bet man viņš ļoti kaitināja, es viņu ciest nevarēju. Bet tad man bija vajadzīga viņa palīdzība mācībās. Ar varu sevi piespiedu, lai palūgtu viņam palīdzību, viņš nāca pie manis ciemos un mēs gatavojāmies eksāmeniem un tā turpinājās vairākas nedēļas, līdz viņš man iepatikās. Mēs nekādas attiecības neuzsākām, jo viņam bija jābrauc prom uz ārzemēm, bet ja nu viņš nekur nebūtu aizbraucis un uzplauktu mīlestība ? Tāpēc es tagad tiešām zinu, ka tas ir iespējams iemīlēt, protams ne katru puisi ko satieku. Bet ja Tu pavadi daudz laika kopā ar cilvēku, tad tas visu var izmainīt. :)

Un vēl kas - ar varu nevar piespiest mīlēt. Man daudzi puiši ir teikuši, ka manī ir iemīlējušies (cik no tiem ir teikts patiesi, es nezinu), bet es neko nevaru padarīt, ja man pret viņiem nev nekādu siltu jūtu. NEKO. Un, jo cilvēks ar savām jūtām vairāk uzbāžas, jo otru tas vēl vairāk atgrūž.

++

Man, kā pretējā dzimuma pārstāvim, domāt, ka pretējā virzienā šī iekarošana vai nu neeksistē nemaz, vai ir ļoooti retos gadījumos. Sievieti - jā - var iekarot pamazām, jo viņu emocijas, jūtas un viss pārējais, kas tur katlā vārās, ir sasodīti sarežģīti. Mēs, vīrieši, esam krietni vienkāršāki .. mums vai nu ir, vai nav. Vidusceļš ir tādiem neizlēmīgajiem tipiņiem, kas mētājas pa dzīvi un nezin, ko vēlas .. un tādu ir maz. Jums var būt liekas, ka ir daudz, bet realitātē tā ir ilūzija .. vīrietis zin, ko vēlas, tikai, lai nesāpinātu pārāk sievietes, nemēdz to viņām vienmēr teikt acīs. Vīrietis salīdzinoši ātri var saprast - ir vai nav .. tomēr vilcinās ar patieso jūtu/nodomu izpaušanu dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lai Jūs neizbiedētu, pārliecinātos, negatīvā nozīmē arī ..

Vienīgās cerības ir tad, ja viņš līdz šim īsti nav skatījies kā uz potenciālo sievieti, bet kādu apstākļu dēļ pēkšņi paskatās ..

Sākotnēji mums attiecības balstījās uz abpusēju interesi un simpātijām, kam sekoja iemīlēšanās. Un arī pēc teju 2 gadus kopā būšanas jūtamies kā samīlējušies baloži :)

Nezinu kā ar kungiem.. bet es nekad neesmu iemīlējusies ''no pirmā acu skata''. Man ir nepieciešams vairāk izzināt otra cilvēka iekšējo pasauli.. saprast, aks viņš par cilvēku, kā viņš domā utt.

Bet.. ja attiecībās sāk uzdot daudz jautājumus -būt man ar viņu kopā? Vai viņš ir mans īstais? .. tad, manuprāt, labas prognozes nav gaidāmas :)

Bet.. ja attiecībās sāk uzdot daudz jautājumus -būt man ar viņu kopā? Vai viņš ir mans īstais? .. tad, manuprāt, labas prognozes nav gaidāmas

+++

Piekrītu. Ja Tu esi laimīgs kopā ar otru cilvēku un mīli viņu, tad nekad galvā neienāk tāda doma- varbūt šķirties, vai būt kopā utt. Tiklīdz šādas domas ienāk galvā, tad es domāju, ka ar to arī viss ir beidzies. Bet tas arī ir atkarīgs no situācijas. Ja visu šo laiku Tavam vīrietim ir depresija, tad es nezinu vai tur var vispār kaut ko mainīt. Bet ja sākumā jūs iepazītos un viņš būtu dzīvespriecīgs un laimīgs cilvēks, un jūsu kopā būšanas laikā viņam sāktos tādas problēmas, tad vel ok, Tu viņam varētu palīdzēt atbalstīt. Bet šajā situācijā, diez vai.

Tobrīd nevēlējos nekādas attiecības, bet tagadējais vīrs uzsāka aicināt uz randiņiem, ļooooti ātri atzinās mīlestībā, un arī man tobrīd bija tāds - wtf? Tā arī pateicu, ka ar to pašu pagaidām vēl nevaru atbildēt, bet drīzi vien tas mainījās :)

Ja otrs variants, kad meitene "iemīlina" puisi. Tā bija mūsu vedēju pārim. Puisis tobrīd pat satikās ar citu, bija lielā mīlestība. Bet nu visi ļoti jauni bija. Un ar tagadējo sievu toreiz it kā pat pa kreisi bišķi salaida :D Nu es pieļauju, ka viņa lika lietā arī kādu velnišķīgo viltībiņu, nu tā teikt - aizvīla :D Bet jau vairākus gadus ir laimīgi precējušies.

Kopumā gan piekrītu, ka izteiktāk ir puišiem meiču "nomedīt". Ne jau tas, ka mīlestība ar laiku nevarētu rasties arī puisim pret meiteni, kuru sākotnēji nemīl. Bet, šķiet, tas vispār viņiem pretdabiski šādā kategorijā domāt... ka jāļaujas tās meitenes centieniem savaldzināt - mednieku instinkts taču :D

es vispār neticu tādu attiecību noturībai, kur abi iemīlās viens otrā momentā - man šķiet, tas ir kaut kas platonisks, kājas ļimst, bet pēc tam tikpat ātri tās rozā brilles nokrīt. Es ticu, ka viens otrā var iemīlēties pamazām - jā, tas prasīs pacietību un laiku, toties šāda mīlestība būs kā kamīns, kas degs un sildīs tik ilgi, cik vien piemetīsi malku, nevis kā sērkociņš, kas uzšvirkst ar lielu liesmu un bieži vien pēc tam ātri nodziest.

Ticu, var un ir bijis. Puisis cenšas, pierāda un piekļūst klāt. No otras puses skatoties - domāju, ka bēdīgāk. Piemēram, man pašai uz to būtu slinkums, vajag, lai vīritis iekaro un, kā jau minēja ^^ puišiem vai nu ir, vai nu nav. Kaut gan, ja sieviete parāda sevi no labākās puses, ir starojoša, puisis var uz viņu paskatīties savādāk.

Es vispār neesmu tāds cilvēks ''pa gaidu'', domāju loģiski un vnk nespēju tā akli iemīlēties, tāpēc man viss notiekas pamazām, ja cilvēks patīk un viss ok visādā ziņā, tad arī jūtas pāraug stiprākās ne tikai kā simpātijā. Tāpēc teiktu, ka uz Tavu jautājumu var atbildot apstiprinoši, ka var neattīstīties abiem jūtas vienādā ātrumā, bet viss tāpat var izdoties! ;)