Tieši viņš! Kad jūs to sapratāt?

Man tas bija kaut kādā dzīvnieciskā līmenī :D vnk sapratu,ka gribu no viņa bērnu,ka ar viņu būs ideāla man ikdiena un mani nekas viņā sākotnēji nekaitināja,lai gan runājuši bijām vien pāris reizes.
Nebija tāda lūzuma punkta un kas nav man mazsvarīgi- nebija drāmas! Nekas nebija jāpārvar,jāpiedod,jāpiecieš,lai beigās būtu laimīgi kopā.Viss nāca diez gan viegli un tas manā skatījumā ir rādītājs,jo vēlāk nav jāatceras un jāpārmet.

Pirmo reizi ieraugot :)

Eh. tā,kā mūsu attiecības nesākās kā ierasts un bija cilvēki,kas gribēja likt sprunguļus mūsu riteņos,bieži vien gribējās mest visu pie malas un domāju,ka nav vērts, bet viņš man lika noticēt,ka ir vērts. Ka būs to vērts un tā arī ir. tad arī sapratu,ka viņš ir tas, kas varētu būt ar mani līdz vecumdienām. Tagad pēc 4 gadiem kopā - varu pateikt,ka lai kā mūsu dzīves izvērtīsies un kas notiks - tas bija to vērts, tad sākumā. Un ja būtu vēlreiz tāda situācija - es noteikti to darītu vēlreiz, lai arī kā tas beigtos.

Nu tad, kad es viņā iemīlējos..
Vispār jau nevar tā noteikt - lūk es šajā vīrietī vēlos iemīlēties! Tu vai nu viņā iemīlies nemanot vai nu neiemīlies. Nu tā kaut kā...
No savas pieredzes varu pateikt, ka es tā pirmajos randiņos nedomāju. Es vienmēr domāju tā - labi, paskatīsimies, kas būs tālāk un tad es vispār kaut ko sākšu apsvērt.
Ar savu tagadējo draugu mēs iesākumā bijām vnk draugi, paziņas. Un tikai pēc ilgāka laika mēs paskatījāmies viens uz otru savādāk. Lai gan pa starpai pirms mēs sākām satikties kā vīrietis ar sievieti, man bija ienācis prātā, ka ka kaut kas te ir vairāk par vnk draudzību, bet īpaši par to neaizdomājos. Bet jutu no viņa puses, ka pret mani ir kādas simpātijas (lai gan tolaik viņš bija attiecībās), un no savas puses es arī jūtu, ka te ož kaut kas vairāk par vnk labām, draudzīgām attiecībām.

Mans lūzuma punkts bija tad, kad viņš vēl pat neesot mans puisis palīdzēja man ļoti smagā brīdī. Pirms tā jau mani iekšā viss dīdija un teica - viņš ir tik superīgs, tik mīļš..., bet tas brīdis tiešām manu prātu un sirdi salauza.

Tad, kad pavadot vienkārši laiku kopā, neko tā īsti nedarot, brīžos, kad nebiju ar viņu, sapratu, ka man viņa pietrūkst, ka ļoti bieži domāju par viņu..Kad beidzot ar kādu kopā jutos ļoti, ļoti viegli..

Mēs jau pāris gadus bijām kopā, kad sajutu lūzuma punktu un pilnu pārliecību - jā, tas ir viņš, ar kuru gribu kopā palikt un ar kuru kopā gribu iet pa dzīvi. Tas bija dažādu notikumu, pārdomu, sarunu un viņa rīcību summas rezultāts :)

Viņš vienkārši atšķīrās no citiem puišiem, ko līdz tam laikam biju iepazinusi ar savu džentlmeniskumu, rūpēm, pacietību, un viņa klātbūtnē es jutos ļoti brīvi, nepiespiesti. Jau pirmajās tikšanās reizēs man intuīcija teica priekšā, ka būs kaut kas vairāk par draudzību, un, re kā, intuīcija arī nekļūdījās, kaut gan kļuvām par pāri tikai pēc kādiem 7 mēnešiem.

pāris gadus bijām kopā un viena pasākuma laikā sapratu, ka, jā, tas ir vīrietis, ar ko gribu nodzīvot visu mūžu. to pateicu arī viņam un pēc 5 dienām saderinājāmies :)

Viņš bija fotogrāfs manas māsas kāzās. Tad es viņu nemaz nepamanīju. Parasti jau tā arī ir jābūt, ka fotogrāfi savā nodabā strādā. Tad viņš man uzrakstīja, pēc kāda laika satikāmies. Tajā brīdī, kad satikāmies, man likās, ka man kājas ir tā saļodzījušās, ka nokritīšu. Tā laikam saucās mīlestība no pirmā acu skatiena. :)
Vakar mums palika tikai pusgads, bet jau pirmajā mēnesī zināju, ka gribu ar viņu veidot kopīgu nākotni. Zinu, ka viņš jūtās tāpat. Kad vēl nebijām atzinušies jūtās, jau zināju, ko viņš jūt pret mani. Tāpat kā viņš zināja, ko jūtu pret viņu.

Pirmajā tikšanās reizē.

Neatceros kurā brīdī bija lūzuma punkts, bet man bija ļoti svarīgi, ka viņš nesteidzināja, rūpējās par mani un vnk bija pats kolosālākais!
Bet tas, ka es tiešām vēlos viņu blakus un, ka viņš ir tas vīrietis, kuru vēlos saukt par savu vīru un savu bērnu tēvu, bija reizē, kad bijām pārliecināti, ka gaidām mazuli, bet ar krietnu kavēšanos, reizes tomēr sākās. Sēdējām uz gultas malas un bijām ļoti saskumuši. Viņš pagriezās pret mani un teica- mēs laikam to mazo dvēselīti gribam vairāk kā pašiem šķiet.
Un tad es zināju- jā viņš ir mans VIŅŠ :)

Tad, kad ieraudzīju, kas slēpjas aiz viņa skarbās un vēsās fasādes. Un tad, kad viņš man palīdzēja, lai gan nebijām kopā un viņam tas nebija jādara.

Smieklīgi, man pirmajā reizē gluži nebija sajūta "šis ir mans liktenīgais vīrietis", bet kopš pirmo reizi viņu satiku uz 30 minūtēm, atcerējos par viņu ik pa pāris dienām, lai arī mūsu otrā tikšanās reize bija tikai pēc ~ 10 mēnešiem. :-)

Kad iepazinos ar savu vīrieti nevarēju iedomāties ka būsim kopā, tikāmies gandrīz katru vakaru braucām uz jūru staigājām un runājāmies, bet man nekas viņā nepiesaistīja, tad uz nedēļu viņs aizbrauca strādāt uz laukiem un sapratu ka mazliet pietrūkst, kad atgriezās nojautu ka viņš lūgs kļūt par viņa meiteni, tajā vakara zināju ka peteikšu konkrētu Nē, bet kad tas notika kad pajautaja, nezinu kas notika un atbildēju ar jā, un tad laikam sapratu ka mums ir kopīga nākotne, ka gribu bērnus tieši no viņa un ka gribu dzīvi pavadīt ar viņu.

Laikam nostrādāja tas ka viņš bija pretstas visiem maniem iepriekšējiem puišiem.

Sapratu pirmajā tikšanās reizē - neizsakāma pievilkšanās sajūta un pirmā saruna bija izšķirošās. Uzreiz radās tāda neviltota abpusēja interese.

Tad, kad sapratu, ka nevaru un negribu bez viņa :)

Ļoti ātri - jau otrajā tikšanās reizē sapratu, ka tādu vīrieti jau nevar laist vaļā. Par laimi, viņš par mani nodomājis to pašu :)