1.- neiesakiet psihologu, nav naudas.
Pirmās attiecības bija traumējošas. Kopā nedzīvojām, pēc pāris gadiem uzzināju, ka krāpis principā visu laiku.
Tagadējās attiecības ar citu vīrieti ir labākais, kas ar mani noticis. Uzticējos un paļāvos. Likās, ka trauma aiz muguras. Iet otrais attiecību gads. Pielabojam dzīvokli, pērkam mēbeles, vasarā domājam precēties...
Nekas slikts nav noticis par grūdienu tam, lai tagad justos kā jūtos, bet sāku jūgties. Paranoja vai vajāšanas mānija, nezinu, bet arvien stiprāka. Visu laiku bailes, ka mani krāpj, ka ir cita. Tagad tas nonācis tik tālu, ka eju līdz viņa darbam slepeni paskatīties vai viņš tiešām ir tur. Vakarā izprašņāju, ko darījis, velku paralēles, vai tā varētu būt. Ja aizkavējas sākas reāla panika, kaut gan tas ir reti un viņa darba specifikai piedien. Vakaros pa kluso apostu vai nav sieviešu smaržas. Pārbaudu mašīnu, atvilktnes istabās, kabatas, maku. Nelaižu pat vienu uz veikalu, dodos līdz un izliekos, ka man ar vajag. Rokas trīc, apzinos, ka sāku nojūgties. Vakaros pat uz veikalu neeju, neatstājos ne sekundi.
Palīdziet LŪDZU LŪDZ LŪDZU man. Tas labu galu neņems.