Tik traki sāp, ka laikam jāuzraksta. Varbūt kādai ir līdzīga pieredze.
Pagājušo vasaru sāku satikties ar puisi ar kuru biju iepazinusies, kad man bija 16mit. Viņs pēc daudzu gadu prombūšanas bija atgriezies Latvijā. No sākuma satikāmies tikai kā seni draugi, bet pamazām vecā mīla sāka atgriezties. Sākās kopīgi tusiņi, tikāmies arvien biežāk līdz sāķa veidoties attiecības. Tā kā man ir dzīvoklis viņs pamazām arvien biežāk nakšņoja pie manis. Līdz pārvācās pavisam. Viņam gan bija problēmas ar alkohola lietošanu - ja nedzēra, tad varēja nedzert ilgi, bet tiklīdz pagadījās ceļā kāds "labais draugs" zapojs varēja aiziet pat uz vairākām dienām. Sāku ar viņu par to nopietni runāt - ja vēlās attiecības šitāda dzeršana nekam neder. Viņs piekrita. Pie saviem dzēruma drauegiem negāja, centās nepirkt alkoholu un ja iedzēra kādu alus pudeli, tad centās nenorauties. Es viņa atbalstīju, palīdzēju.Viņš sāka sportot, kopīgi meklējām darbu, jo abi uz to brīdi bijām bezdarbnieki. Man vēl bija pabalsts un viņam kāda nauda no ārzemēm. Pa reizei gan viņam gadījās norauties ar alkoholu, bet es vienmēr noticēju(MUĻĶE), ka varu viņam palīdzēt. Un palīdzeju, biju blakus. Skaidrā viņs ir super cilvēks - vienkārš, izpalīdzīgs, gan grīdu mazgā, gan ēst taisa. Un izpalīdzīgs. Nu vispār - ļoti labs, lai veidotu attiecības. Tad es paliku stāvoklī( apmēram 3-4 nedēļa tagad). Viņs bija priecīgs. Gandrīz tūlīt paziņoja savai mammai, tantei. Kļuva tik rūpīgs un jauks. Nobrīdināju viņu, ka tagad uz alko nedrīkst pat skatīties virsū viņš. Ja - viss kārtībā. Kā tēvs jau nu viņš noteikti nedzeršot. Piektdien bija piektā diena kopš es viņam biju paziņojusi par pozitīvo testu. Tajā dienā viņa vecmammai bija dzimšanas diena un viņš aizgāja viņu apsveikt. Acīmredzot no alkohola nebij atteicies. Un tā sākās zapojs. Vakarā viņš pārradās pagalam piedzēries, smagi sastrīdējmies. Es sakarā ar grūtniecību pašreiz nevaru valdīt savas emocijas. Kliedzu un raudāju. Viņš arī bļaustījas, strīds izvērsās ļoti rupjs un nejauks. Tad viņsaizgāja, uzmeklēja savus draugus unlīdz pat šodienai viņs atrodas draugu dzīvoklī nodzēries līdz komai. Vakar gāju pie draudzenesun redzēju viņu ar kaut kādu bābieti stāvam. Nezinu starp viņiem kaut kas dzēruma murgos ir bijs vai nav,bet situācija nepatīkama. Pāris reizes zvanīja - citreiz lūdza piedošanu, citreiz lamājās. Karoče, čalim jumts aizbraucis no dzeršanas. Vakar ari bija ieplanējis mājās, atkal nenovaldīju emocijas un izcēlās jauns strīds. Teicu, lai salasa mantas un lasās, kur acis rāda. Un ta nu viņs turpina kodēt. Bet es sēžu mājās un pinkšķu, sāp tik ļoti, ka ar galvu sienā gribas skriet. Es zinu bez manas iejaukšanās viņs uz cela netiks, bet nav jau uzticības, ka viņs pēc kāda laika atkal neizdomā dzert. Un ja viņs pa kreisi ir nolaidis dzērumā?
Bērniņu protams es paturēšu, lai gan situācija ir dramatiska - nav naudas, nav vīrieša, ir iekrajies parāds par dzīvokli, nav darba.Es viņu jau esmu stirpi iemīļojusi, lai gan laiciņs tik mazs. Mammai vēl neko neesmu teikusi, lai nesatraucās.
Protams, zināju, ka alkoholismu nevar izārstēt, var tiaki atturēties, bet jādara viņam pašam ar savu gribasspēku. Bet vienmer jau ir cerība - bet varbūt tomēr man izdosies palīdzēt.
6
