Sveiciens visām! :)
Mans stāsts nav par to, ka es nezinu ko iesākt, bet varbūt kādu iedrošināt pieņemt kādu lēmumu, un vienkārši izteikt savas domas..
Mana situācija.. bijām kopā 2 mēnešus.. daudz strīdu, galvenā nelaime- alkohols. katru nedēļu patika tā diezgan padaudz iedzert...
no sākuma nepievērsu tam nekādu uzmanību, bet, pēc kārtējā strīda sāku visu analizēt.. sāka ļoti daudz kas kaitināt.. viņš palika vienaldzīgāks man..
vienā no 100 reizēm viņš atkal man nosolījās, ka nedzers.. pat nedēļa nepagāja, un jau atkal ķērās pie pudeles.. darbā kaut kas nesanāk- pudele, ar kādu salamājas- pudele.. toreiz viņu brīdināju, ka tā ir pēdējā iespēja, un viss. viņš protams svētā mierā apgalvoja- jā, jā, es mainīšos un vairs ne grama.
bet, tas notika atkal... visa mūsu saruna beidzās ar to, ka es esmu vainīga, jo es aizliedzu atpūsties ar draugiem (nekas, ka pats neko nevar izlemt un ir stumdāms un grūstāms, dzīvo pie mammas), bet es esmu tā sliktā... beigās jau aizgāja pārmetumi par to, ka bijusī ir bijusi labāka nekā es, un visam punktu pielika viņa vārdi- aj, ej nah*j..
pēc divām dienām lūdza man piedošanu, bet es viņu vairs negribu.. neticu, ka cilvēks var mainīties.. un es neesmu nekāda labdarības iestāde, kuru pasūta, kad apnīk un pēc tam nāk atpakaļ.
domāju, ka izdarīju pareizi pasakot, lai liek man mieru un neko ar viņu negribu.
38
