Mari, kāpj uz galvas, tas vēl ir maigi teikts. Klaji ņirgājas! Izejot sabiedrībā ir pilnīgi cits cilvēks. Kā mājās tā viss, to es neesmu izdarījusi, tas ir slikti, tad uz dibena pārāk daudz tauku, tad es pārāk agri ielienu gultā un izslēdzu gaismu un viņš negrib samierināties ar domu, ka es strādāju vairāk stundas, pelnu mazāk, un esmu vakarā patiešām nogurusi.. man vēl ir jābūt par kalponi mājās - jāgatavo ēst, jākārto māja, jāmazgā pamatā trauki, jāmazgā, jāizkar un jāgludina veļa..
Sākumā, kad sākām plānot bērniņu, viņš centās un palīdzēja man. Bet ar laiku ar laiku tad no tā atslēdzās, tad no tā.. līdz esam nonākuši pie tā, ka nu vairs nedara neko. :( Un man vairs nav spēka censties un lutināt viņu, pretī nesaņemot neko. (Jāatzīst, ka arī dāvanas uz pēdējiem svētkiem es pati esmu lūgusies, nevis viņš man ir uzdāvinājis).
Uzresnējusi neesmu, kopju sevi tāpat kā kopu pirms mūsu satikšanās.. nekas nav mainijies. Ģērbjos arī skaisti. Nav tā ka es būtu nolaidusies, turu sevi tonusā visu laiku, bet redz, kaut kas viņam nepatīk..
bet jautājums - kas - paliek neatklāts.