Pat nezinu ar ar ko lai sāk situācijas izklāstu.. Domas vienā putrā. Gatavais murgs! Varbūt varat ieteikt ko iesākt, vai vnk nolamāt, lai atjēdzos..
Grauju pati savu dzīvi... Iespēju būt laimīgai, mīlētai un iespēju vnk dzīvot. Jau kuro dienu pēc kārtās izraisu strīdus (neaa, tie pat nav strīdi, tas ir kkas vēl muļķīgāks) par katru sīkumu. Piemēram, šodien draugs palūdza, lai pielieku pirkstu pie kakla, lai norādītu uz kuloniņu, bet kamēr nebiju sapratusi, ko viņš vēlas panākt ar šo lūgumu vnk iespītējos un viss.. Kā mazs bērns, šaujiet mani nost, bet nedarīšu! Un šis nebija vienīgais no tādiem muļķīgiem spīta gadījumiem.. Saprotu, ka man tā nevajadzētu darīt, bet kad nonāk līdz darbībai ķermenis vnk neklausa smadzenēm. Un galvenais, ka tas viss ir par Taaadiem siikumies..
Tgd vnk esmu satraukusies, jo redzu, ka viņam pacietība drīz beigsies, jo kurš normāls cilvēks dien dienā var paciest tādu nejēdzību? Bet es nespēju sev pārkāpt pāri un izbeigt šo farsu.
Ko man iesākt? Vai tiešām situācija bezcerīga?
413
