bet mums ir kopīgs bērns, un mani visu laiku moka doma, ka to vajag darīt berna dēļ, ka vajag to ģimeni. Bet viss, ko es jūtu pret bērna tēvu ir cieņa un laba draudzība, no mīlestības tur palicis nekas nav. Viņš man saka, ka tās sajūtas ir iespējams atjaunot utt. Man vienkārši pa galvu maisās doma, ja es izlemšu dzīvot šķirti kā līdz šim, vai es nerīkošos kaut kā egoistiski, ka bērnam it kā atņemu ģimeni? Vai man tomēr, lai saglābtu ģimeni ir jāsakož zobi un jācenšas izlikties, ka man ir kkādas jūtas? Vai labāk dzīvot šķirti ar domu, ka kādreiz būs kāds cilvēks, ar kuru man nebūs šitādi stulbi jautājumi un viss notiks dabiski un abpusēji Gribas tikai dzirdēt jūsu domas par šitādu situāciju Vai man tomēr, lai saglābtu ģimeni ir jāsakož zobi un jācenšas izlikties, ka man ir kkādas jūtas?
it kā jau loģiski domājot, saprotu, ka tur nav nekādas jēgas. Bet tā doma par ģimeni neliek mieru. Varbūt arī tāpēc, ka man vnk žēl tā bērna tēva, viņam iespējams vēl jūtas ir, bet man visas tās viņa cerības jāsagrauj...egoistiski radīt bērnu, ja nespēj viņam nodrošināt ģimeni (gan fiziski, gan emocionāli).
2872
