Pirms divām nedēļām raudāju par savu vismīļāko un labāko draudzeni. Lai gan attiecības mums vairs nav tādas, kadas bija, jo viņa pārvācās uz citu pilsētu, tomēr man viņa ir un paliks vismīļākā. :) Padomāju un sapratu, ka ne arvienu man nav bijušas tādas attiecības, kā ar viņu :) Nu jā, es tik dziļi par to visu aizdomajos, ka neizturēju un raudāt sāku.
Un šorīt arī kas līdzīgs bija - riktīgi iedziļinājos domās par savu tēti, un atjēdzos, ka tūlīt raudzāt sākšu, bet novaldījos.