Bāc, sāku domāt un sasmējos:
reiz, sensenos laikos bija tā - baaaaaigi daudz darba. Mājās es vakaros tā ap 11tiem. Pirms tam vīrietis zvana un prasa - ko vakariņās ēdīsim? Saku, ka būšu vēlu, lai ir tik jauks un uztaisa. Labi, izvārīšot kartupeļus ar gaļas mērcīti. Es baigi priecīgā. Pienāk vakars ieveļos mājās, esmu badā, domāju, cik labi, ka gatavas vakariņas - bet uz plīts nomizoti, neizvārīti kartupeļi. Izbrīnā plikšķinu acis un prasu, kas par vainu? Un dienas varonis tādā apvainota mīlulīša balsī novelk :"Nu kā, es gaidīju, kad tu atnāksi, lai varam gatavot kopā.... un man tā gribējās ēst...". Bļa. Skaidrs, ka vakariņas pusnaktī, un šamējais vēl pēc tam nolēma, ka būtu laiks seksuāla rakstura uzmanībai. Kā tad...