iemīlēšanās

Es iemīlējos viņa makā.Kamēr šams pa dienu strādā tikmēr izklaidējos ar mīļāko, bet brīvdienās staigājot pa veikaliem, saku viņam ka gribu to un to. Muļķa vīrieši.

Feebe, nu malacis, vismaz uzkurinaasi sho diskusiju ! Vuff vuff! :D

Mari, Tu kļūdijies, nekas nenotiek! :(

Kāpēc tā!? :( :D

Neesmu atradusi cilvēku, kurā varētu iemīlēties atkal un atkal, bet ceru, ka kaut kur aiz stūra viņš ir.

Gan jau. :)

Visas miegainais, dazhas jau gulj. Riit gan jau pamaniis Feebi un viss buus kaa pienaakas :D

Ah...

Nu,ok... mans mēginājums. :D


Nekādus stulbus taureņus jutusi neesmu, nekādi rozā palagi ar nav bijuši, ir paticis, bijis kopā forši, ar galvu saprotu šitais der vai neder. Tas arī viss! :D

Nekādus stulbus taureņus jutusi neesmu, nekādi rozā palagi ar nav bijuši, ir paticis, bijis kopā forši, ar galvu saprotu šitais der vai neder. Tas arī viss

nea, kamēr ar galvu visu saprot, tikmēr nav riktīgi iemīlēšanās. :) Manuprāt, iemīlēšanās no mīlestības atšķiras tieši ar to, ka iemīlēšanās periodā vienkārši aiziet ciet. Tā tāda kā slimība :)

Jā, tā sajūta, kad esi iemīlējies, manuprāt ir viena no skaistākajām. (l)
Un, protams, ka var vairākkārt iemīlēties vienā cilvēkā. :)

Lai gan pēdējo 7 vai 8 mēnešu laikā, tēlaini izsakoties, mana sirds bieži vien skumji nodur galvu ar smagu nopūtu:"Laikam nav lemts" un saraujas arvien mazāka un mazāka.

Dievinu iemīlēšanās sajūtu. Vēl vairāk tieši tāpēc, ka izjūtu to atkal un atkal pret vienu un to pašu cilvēku. Šķiet, ka vēlos pavadīt ar viņu visu savu dzīvi. Un tie taureņi...

Ok, man laikam vienīgajai tā nav veicies. Esmu iemīlējusies dažas reizes, bet riebjas,ka tā notiek, jo nekad nesaņemu to pašu pretī. Un tad dusmojos uz sevi,ka esmu pieļāvusi kaut ko tādu kā iemīlēties..

true neesi vienīgā. Esmu pārstājusi tam ticēt, jo vienmēr no tā esmu gaidījusi vairāk nekā saņēmusi.

dievinu to sajūtu :) lai gan esmu tik tikko no vienām attiecībām prom, jau lēnām veidojas citas... man pat kauns,ka tik ātri, bet liekas, ka tas ir tas cilvēks, kas ir tieši man domāts.... jo tās sajūtas, kas man rodas esot ar to cilvēku ir neaprakstāmas. tādas, ko sen, varbūt pat nekad neesmu jutusi... :)

Labrīt:)
Man šķiet, ka iemīlēties pārtraucu kādos gados 18. Ar gadiem vairāk sāku pieiet tam visam racionālāk.
Bet man viemēr ir paticis domāt, kā satiec tieši to un nevienu citu. Vienkārši sagadāties vienā un tajā pašā vietā un laikā un.. kaut kad notiek, tajā mirklī varētu notikt 100 citu varbūtību, bet notiek tieši tā. Vai es varēju iedomāties, ka vīrietis, atbraucis uz citu valsti, viemreiz ienācis manā darbā, kurā tikai tikko biju sākusi strādāt, un pārmijis vien dažas pieklājības frāzes, vēlāk būs mana bērna tēvs?:)

Iemīlējusies, esmu, tikai ne vienā un tajā pašā cilvēkā. Tieši otrādi šim periodam pamazām izgaistot - jūtas pazūd,pagaidām, vienmēr. Bet kas man šķitas, interesanti, ka daudzām šī sajūta, ir bieža,tas ir forši, tā meitenīgi un jauki. Pati iemīlējusies esmu bijusi 2x(varbūt vairāk), un tāpat neatceros vai tā bija tā sajūta, jo tas bija tiik sen. Bet es ticu, ka kad nāks lieliskais, tad gan satricinās manu pasauli. :)

Uj, es visu laiku kādā iemīlos! :D Tas notiek ļoti, ļoti bieži. Un iemīlos gan vīrā atkārtoti, gan kādā seriāla varonī tā, ka sapņoju caurām dienām, gan kādā reālā vīrietī no sava paziņu loka. Patīk tā sajūta, izbaudu un neliedzu sev šīs emocijas.

Man par shi ir ko teikt jo pati pavisam nesen esmu piedzivojusi otro elpu. Ar savu virieti esam kopa jau garus gadus, skiet jau astonus. Pedeja gada, divu laika man viss jau bija lidz brosai, ikdiena, rutina, kaskishi. Bet sikumos neizplustot, notika ta, ka atkal apjautu, ka milestiba pret vinu joprojam maajo tikai bija ieravusies ieksa un parklata ar ikdienu un dazadiem sikumiem. Un zini, es jutos kaa lidinatos pa makonjiem un shis sajutas jau biju aizmirsusi. Un ir labi, loti labi, loti laba sajuta, ja velies atrak majas lai butu lidzas. Un interese par otru atkal ir ista nevis vienkarsi tapat.
Ir sen aizmirsta velme pieglausties vakaros ciesak, samilot un patiesa interese par otru, par vina jutam, ikdienu, velmem. Un esmu pateiciga kadam augstakam spekam kas man lava so piedzivot velreiz. Tagad katru dienu nespeju sagaidit kad vinu vakara satiksu un pat skatoties spoguli redzu acis sen aizmirsto mirdzumu. Laime maina cilveka vizulao izskatu, tas ir fakts.

Jasaka gan, ka nebija ta, ka vienu ritu pamodos un attapos, vai varbut vins ko noziedzas un attapos, nee, nekada sakara ar kautko negativu. Bet protams bija tadi ka grudieni no malas kas palidzeja.

Un jasaka, ka musu iemilesanas periods bija gars un vienkarsi pasakains, ceru, ka to atceresos visu muzu. Jutos, ka man dzive saja sakara ir paveicies, bija ta laime to izbaudit .

un Es ceru,ka Es atkal kadreiz bushu spejiga milet.....
Mileesi, saku no pieredzes, bija laiks kad likas, ka dzilaka bedre pec skirsanas nav iespejams but, bet satiksu cilveku kurs leni, bet parliecinosi ienaca man sirdi

Man nepatīk iemīlēšanās sajūta, jo tad es aizpeldu tādā transā, ka var ciest visas pārējās dzīves sfēras. Tāpēc cenšos nezaudēt galvu.

Laime maina cilveka vizulao izskatu, tas ir fakts.

Pilnībā piekrītu! un ne tikai izskatu. cilvēki iemīloties kļūst laipnāki, smaidīgāki, sajūta, it kā viņi tiešām gribētu apskaut visu pasauli :D
un par to mājās gaidīšanu..jā, tā ir, ātrāk skriet uz mājām, lai satiktu otru cilvēku, vienkārši apskautu viņu un būtu līdzās. tik maz vajadzīgs pilnai laimei, patiesai laimei. nav nekas labāks kā pamosties no rīta blakus savam mīļotajam un pirms gulētiešanas ieritināties cieši blakus :)