Nu, bet liela daļa no tām, kas te cēli apgalvo "Es? Nekad! Nemūžam!" pēc gadiem būs pašas stāvoklī. Par to jau, atvainojiet, liecina brieduma līmenis, kas te pavīd.
Jā, bērns uzliek kaut kādus rāmjus, bet, vai dzīve bez rāmjiem ir tik lieliska? Kā kuram. Katrā ziņā, man riebjas stereotipi gan no vienas, gan otras puses. Jā, lielai daļai nav drošības sajūtas attiecībās, bet, vai tas nozīmē, ka nav sastapts īstais vīrietis? Ne obligāti. Jā, liela daļa aprok sevi mājās, iedziļinās bērnkopībā, līdz zaudē jebkādu sajēgu par apkārt notiekošo, bet, vai tas nozīmē, ka viss spontānais un patīkamais obligāti ir jāizsvītro no dzīves? Nu, nē.
Es arī nesaprotu to argumentu (kaut gan mani tas īpaši nerausta - nevienu apaugļoties nespiežu un diez vai to darīšu): "Es pārāk mīlu sevi." Ja tu mīli sevi, tad tu esi labās domās par sevi un, ja tā, kā tad tu vari domāt, ka būsi slikta māte? Tā kā tie skaļie argumenti lielākoties ir vai nu tukši vārdi, vai nenobrieduša prāta izteikumi.
Saprotu gan tās sievietes, kurām jau ir pietiekoši daudz sajēgas par dzīvi, kā Winterra un vēl dažas, piemēram, un kuras vienkārši ir pieņēmušas dzīvē lēmumu neradīt bērnu. Tur, nu, tiešām neredzu jēgu apgalvot, nedz, ka vīrietis nav īstais, nedz, ka prāta būtu pamaz. Pārējās, pārsvarā, izraisa, labākajā gadījumā, līdzjūtīgu smaidu (jo jāizturas jauki pret tiem, kurus dzīve apdalījusi arī attīstībā), tāpat arī kā tās, kuras apgalvo, ar putām uz lūpām, ka nevēlēšanās dzemdēt ir saistāma ar otrās puses un vispār attiecību kvalitāti, nemaz nerunājot par tām, kuras jau tikai vārdu "bērns" uztver kā treknu punktu visam jaukajam un interesantajam dzīvē.