raudu dienas

Vajag izrudāties, tas attīra apziņu. Jo vairāk raudam, jo lielākas cerības un ilūzijas jāizskalo no apziņas. Zinu, tas nav viegli. Bet atslābinies un laid visu no sevis prom. Tā it kā kaila stāvētu lietū... Un lāses rit pa visu ķermeni, un tu neko nemēģini piesegt, pasargāt, noslaucīt.. Ļaujies tam, kas ar tevi notiek un tas atrisināsies pats no sevis.

Man pat nevajag šķirties, lai man reizēm uznāktu raudamās dienas. Un ja vēl MR taisās tuvotis, tad vispār varu nobimbāties zila:D tā gadās. Es tev ieteiktu vienkārši izraudāties..sēdēt un izraudāt visu,kas izraudams.

Chanely,paldies tev :) katru dienu man liekas ka sodien neraudasu,bet katru dienu atkal mazliet japaraud. Sodien jau piecelos ar apzinu,ka 10 gadi darba vieta kur tu prieksnieks esi sev pats ari nav mani nekur pavirzijis. Un atkal paraudaju,jo naca atskarsme ka esmu labs vaditajs tikai sava darba un principa pec dabas esmu loti labs komandas speletajs. Un tad atcerejos ka mana komanda ar puisi ir ari izjukusi un visu laiku principa peros viena.bedu ieleja man :)

Tiešām jāļauj emocjām vaļu. Kad es ļauju raudienam mani pārņemt, krītu histēriskā raudāšanā, ka ne paelpot, ne acis vairs ko rāda, toties pēc tam tiešām paliek vieglāk ap sirdi. Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. :)

Ja gribas raudāt - raudi. Protams, tas pāries un daudz ātrāk, ja ļausi visam izskaloties. Daudz, daudz briesmīgāk ir, ja ir, par ko pieraudāt okeānu, bet nezināmu iemeslu dēļ vienkārši nevar paraudāt. Man tā bija pirms nu jau kādiem gadiem. Laikam pārdzīvojums bija tik milzīgs, ka vienkārši nobloķēja asaru kanālus. Iekšā gaudo, bet nevari paraudāt un viss, nerunājot par to cementa tonnu sajūtās, kuru visu laiku staipīju līdzi. Bet tad pienāca viena reize pēc mēnešiem, kad sprosts parāvās vaļā. Ko varu teikt - labāk raudi tagad, nebija labi, galīgi nebija labi! Un turies! :)

Nu jau iet 22 diena kad raudu :(
Šodien gan tā īpašāk paraudāju - par tiem 5 gadiem vienā un tajā pašā īres dzīvoklī, par tiem 3 gadiem attiecībās, kur viņam pagāja tieši 15 dienas, lai samklētu sev jaunu draudzeni un par tiem 10 gadiem darba vietā, kur mani notur tikai labā alga (naudas vergs).

Piekritīšu meitenēm-izraudies. Protams, arī nevajag ar to pārāk aizrauties, manuprāt, kaut kad sev ir jāpasaka-stop! Nu tikai lai tā raudāšana nepārvērstos sevis žēlošanā.

Es neesmu no raudātājām, bet kādu reizi gadā vai divos gados man arī uznāk un tad varu pinkšķēt stundām, pat pati nesaprotu, par ko, nu sanāk par visu un neko.

Bet vispār man nepatīk raudāt, laikam no bērnības iesēdies, ka, ja jāraud, tad ir kaut kas slikts noticis, jo man vienmēr teica:"Neraudi, nekas slikts nav noticis." Tad man grūti to uztvert kā vienkāršu atbrīvošanos no emocijām.

Vīrieši pat tā nemāk.
Tādas emocijas parasti izliek vai nu piedzeroties, vai triecoties ar mašīnu.