Pirmīt, ejot uz veikalu, redzu, ka raudoša meitenīte izskrien no sētas. Pieeju klāt, jautāju, kas noticis, viņa saka, ko omīte aizgājusi no mājām. Centos viņu uzmundrināt, jautāju, kur mamma un tētis - abi darbā un viņai nav kredīts, lai pazvanītu. Iedevu viņai telefonu, lai var sazvanīt omīti, beigās sapratu, ka viņa raud, jo omīte nepalīdzēja izpildīt latviešu valodas mājasdarbus (meitenīte runāja krieviski). Beigās omīte nolika viņai klausuli un patieca, lai pati pilda.
Nabaga meitēns gāja meklēt to omīti. Man žēl viņu. Visu laiku jādomā. Bet, ko tad es varēju līdzēt. Pazvanīt iedevu, uzmundrināju, bet pakaļ jau neskriešu. Ceru, ka viņai viss kārtībā.