Īpašais

Mjauu, man arī ir tāda situācija, kad mans vīrietis ir liedzis tikties ar šo cilvēku. Un ne tikai tikties. Arī kontaktēties un vispār pat iedomāties par viņu:) Bet nu tas ir pašsaprotami - man arī nebūtu patīkami, ja es būtu viņa vietā. Tāpēc es viņam nervus nebojāju un mēģinu pēc iespējas mazāk kontaktēties ar to cilvēku - neuzskatu, ka viņa dēļ ir vērts bojāt esošās attiecības.

Jā ir "stāsts ar gala jatājumu-kā būtu, ja būtu?...
ehh...

+++

Kaut arī man ir attiečības ar mīļoto cilvēku un visas doams tikai ap viņu, tomēr ir tadi 2 cilvēki.
Pirmais cilvēks bija mans labākais draugs, pret kuru velak man radās jūtas, bet viņš diemžēl neko nejuta pret mani.
Otrs ir mans bijušais klasesbiedrs. Ilgu laiku iekāroju vinu, un viņš mani arī ik pa brīdim, bet visu laiku kkas traucēja un mūsu starpā nekas ta arī nebija. Tas ir kā nepabeigtais darbiņš. Joprojām dažreiz iedomājos par viņu.
Ir diezgan gŗūti atrasties ar šiem cilvēkiem vienā telpā, jo pārņem tāds mulsums vienmēr. :)

Jā, ir. Bet tās jūtas nav kā uz sievieti vērstas, bet gan uz cilvēku. Viņas (2) ir tik forši cilvēki, ka atmiņā ir palikuši kā mani "skolotāji". Kad man ir nepieciešams pieņemt kādu smagu lēmumu, tad iedomājos, ko man viņas teiktu .. Protams, labi apzinos, ka tas ir prātā uzburts kristāla pils efekts .. bet nu reizēm dzīvē palīdz .. :D
Ar vienu neesmu kontaktējies 10 gadus, jo viņa man palūdza nekad viņu vairs netraucēt un es respektēju viņas lūgumu ..
Ar otru neesam redzējušies jau 12-13 gadus, tomēr reizēm samainamies ar vēstulēm iekš Draugiem. Viņa laimīgi precējusies, with kids .. uzaicināja kādreiz saskrieties .. var būt arī saskriesimies .. kādreiz ..

Man vienmēr ir bijuši tādi īpašie - bijušais klasesbiedrs, kurā biju iemīlējusies, pirmais draugs, ar kuru bija nopietnas attiecības un vēl pāris citi. Bet tagad, kad esmu kopā ar SAVU vīrieti, tie visi īpašie man ir pilnīgi vienaldzīgi. Jā, es varu ar viņiem aprunāties, satikties, bet nav vairs nekādu jūtu uzplaiksnījumu, nav nekādu īpašu acu skatienu, nekā, jo man ir mans mīļais un īpašāka par viņu neviena nav. :)

Un kā ar šo problēmu/laimi/nelaimi cīnīties? Vai vispār jebkad šo īpašo vietu kāds cits varēs aizpildīt? Un ja varēs, vai šis cilvēks būs tikpat sentimentāli īpašs?

Arī pirmais puisis.. Visu tas, kas tika piedzīvots mūsu attiecībās un lai arī es viņu pametu, bet vienalga viņš būs man īpašs :)

Ir.

Man patika kā uzrakstīja Lovisa. :)

vairs nekādu jūtu uzplaiksnījumu, nav nekādu īpašu acu skatienu, nekā, jo man ir mans mīļais un īpašāka par viņu neviena nav.

Es ar to mēģinātu cīnīties, ja man būtu kādas jūtas vai sāpīgas atmiņas ikreiz, kad viņu redzu vai atceros. Visas sāpes jau sen ir izsāpētas un jūtas ir pagaisušas jau ļoti sen. Īpaša ir tā apziņa, ka kādreiz mūs kaut kas saistīja un, cik daudz es esmu ieguvusi no tām attiecībām.

Nē. Es nepieķeros cilvēkiem vairāk kā ikdienai nepieciešams.

Ir. Bet tur nav ne mīlestība, ne pievilkšanās - vienkārši dvēseles radinieks.

Ir. Ceļi gan netrīs ieraugot, bet kaut kur dziļi zemapziņā gan mīt, šeit piekrītu Kristas rakstītajam, tās attiecības nenomira dabīgā ceļā, pazuda uz jautājuma zīmes.

Ir kāda veca simpātija, kuru ieraugot sarkstu. Kādēļ - nezinu, jo tas tači bija tik sen .. :D

Jaaa teiksu ari diemzel jaaa, ir pusis no skolas laikiem, kurs bija mana pirma istaa milestiiba. Taja laika milestiba bija tik stipra pret vinu, jo biju tacu sastapusi puisi no manas izteeles,kaa perfekto puisi tikai manos sapnos bet tur nu vins bija mana pasas skola!Nekad neazimirsisu dienu kad vinu ieraudziju uz skolas trepem...
Isumaa vins bija sirzu lauzejs un patika daudzaam meitenem,vinam nepietika ieksu un varbut ari velmes uzsakt istas attiecibas ar mani laigan mums bija daudz kopiigu interesu un skaistu brizu.
Varbut ari pie vainas bija musu vecums tikai 16-18 gadi...
:( Nespeju vinu izmest no vina ipasaas vietas manaa sirdii un galvaa, biezi pat nedomajot par vinu sasteigtaja ikdienas dzive ir naktii sapnji un citreiz ari atminas vakaros pirms aizmigsanas, kas vienmer liek sajusties silti ap sirdi un pasmaidiit... atcereeties to neizsakaamo laimi tad... dziives celi skiiras bet vins vienmer paliks man ipasais...

Baigi iesmaidu par so teemu. :) interesanti palasiit un saprast, ka taa ir daudziem cilvekiem. Man laikam tapat kaa raccoon raksta. Ari reizem asaras saskrien, cik reizee skaistas un skumjas atminjas un sajuutas.
Cilveeks mani baigi saapinaaja un sachakareeja man dziivi, bet tapat neko nenozheeloju. Liekas, ka savaa zinjaa tas mazohisms bija skaists.

Hehe,varu piekrist Mari, man arii taa ir bijis,bet nenozheeloju,laba pieredze uz visu dziivi! :)labi,ka neesmu trakomaajaa :D
Pateicoties visam ,kam iziets cauri,esmu sheit,kur esmu. :)

Jaa, vins man loti daudz iemaacija, patiesiibu psr viirieshiem. Citi to pat neatziitu un nerunaatu par tadam lietam ar meiteni, bet vinjs man daudz iemaacija. Un tas ir muusu noslepums :D

bet protams :)