Help!
es nespēju valdīt emocijas, esmu viegli aizkaitināma, dusmīga, aivainot utt, spēju izgāzt uz otru tādas dusmas, kādas pat nezinu ka manī eksistē.
Par ko, nespēju tik galā ar sajūtu, ka jūtos pamesta, kad draugs grib iet tusēt ar saviem draugiem, plusā nāk tas, ak zinu, ka mājās pārnāk kaut kad, piedzēries, sapīpējies.
Ir bijušas neskaitāmas runas par šo, iz samazinājis šādus pasākumus līdz minumumam, bet es joprojām nevaru būt smaidīga un priecīga, kad man paziņo, ka ies tusēt ar draugiem, nespēju būt ok, kad atnāk nekāds mājās, nespēju būt ok arī nākošajā dienā.
Kad esam kopā un nav nekādi plāni par viņa tusēšanu, viss ir kārtībā, vairāk kā kārtībā, ir lieliski, teiktu, ak neesmu bijus laimīgāka savā dzīvē.
Bet šīs dusmas un vilšanos, kas manī uzliesmo par ''iet satikt draugus'', nekad neesmu bijusi tik ļoti disharmonijā ar sevi.
ko darīt?
kāpēc neju ar: jo pati nedzeru, nesmēķēju un zāli arī nepīpēju un nevienu no šīm aktivitātēm neatbalstu, un parasti ir džeki, viņu sarunas un jūtas neērti ja esmu tur vai arī es jūtos lieka.
esmu piedāvājis taisīt mājās vakariņas, sanākšanas ar draugiem un tās vienmēr ir bijušas super, bet draugam ''prasās'' būt vienam ar saviem džekiem. to es varu saprast, bet nesaprotu kāpēc vienmēr tādā ķēmā jāpārrodas mājās un + cigaretes( kaut gan ir ''atmetis'') un vēl labāk zālīte. Es vienkārši varu uzsprāgt aiz dusmām!
264
