Diemžēl man reiz tuva draudzene uzsākot studijas Rīgā kļuva par diez gan vaļīgu. Tagad ir tā, ka vairs nevaru viņu nosaukt vairs pat par draudzeni, jo līdz ar viņas vaļīgumu ir mainījušies uzskati, paradumi. Ir cilvēki brīvdomīgi un droši visu stāsta, bet viņa stāsta tādas intīmas lietas par kurām nav jāzin citiem, pat "tuviem draugiem". Viņa brīnās, kāpēc precēti vīrieši un citi vīrieši (attiecībās vai bez) piedāvā viņai seksuāla rakstura attiecības (tikai). Pēc viņas domām, viņa ir ļoti atvērts un draudzīgs cilvēks. Uz ko atklāti saku, "cik tu daudz atļauj citiem ar savi darīt, tik arī tie citi dara". Ir žēl, ļoti žēl to vīriešu sievu un draudzeņu. Turklāt viņa pati sev dzīvi sabojās, bet, viņasprāt, vīrieši paši sev bojā dzīvi ne jau viņa. Īsāk sakot..drausmas. Izvairos no viņas cik vien varu, jo nav normāli katru, uzveru KATRU, reizi runāt tikai par viņu un kā kāds viņai ir iepliķējis pa dibenu. Viņai ir pazudusi vēlme kaut vai uzprasīt "kā tev iet?", un kad šis pazūd tad draudzībai nav jēgas un uzklausīt to, kur un kurš no ntajiem uz viņas vai ne uz viņas beidza - ir drausmīgi, ir pretīgi, ir skumji.