Apsveicu visas precētās dāmas! Es arī kādu brītiņu esmu sievas godā.
Man arī bija nepatika pret tām mičošanas izdarībām, kas nu jau kļuvušas par standartu, aube man vēl tā, bet kaut kādi cigāri, cilindri, ūsu līmēšanas, cirks gatavais.
Tad nu mums bija variācija par tēmu :) Uz viesu namu atvedām laivu, kurā saderinājāmies, un pusnaktī divatā airējāmies uz dīķa vidu, kur vīrs man pats noņēma vainadziņu un plīvuru. Mūsu aplis bija noslēdzies. Pār dīķi cēlās bieza migla un augšā spīdēja pilnmēness, vīri ar lāpām stāvēja apkārt dīķim un dāmas ar svecēm rokās krastā dziedāja to mičošanas dziesmu..tas bija neizsakāmi aizkustinošs brīdis. Man tā kaķu koru dziedāšana arī ne visai patīk, tādēļ mums vīrieši nedziedāja un no dāmām bija nokomandētas vairākas ar skanīgām balsīm, kas turēja to visu pasākumu kopā. Skanēja labi un vārdi mūsu situācijai arī piemēroti-bija gan līgošanās, gan vainadziņš, gan skalu ugunis.
Pašās kāzās viesi mums sekoja tikai uz pirmo tiltu, kas bija 10 minūšu brauciens no baznīcas. Tālāk viņus viesu namā gaidīja uzkodas un spēle pa galdiņu komandām, bet mēs divatā ar fotogrāfu braucām nopakaļ, stājoties malā visur, kur varēja forši sabildēties.
Vienīgais žēlums-mūsu dienā lija lietus līdz pat baznīcai, tādēļ izjuka ieplānotā fotosesija mežā pirms ceremonijas un viss lielais darbs bija veltīgs. Nu bet neko, izbadējusies līgava vismaz tika pie frikadeļu zupas Rāmkalnu terasē, uz kurieni aizdevāmies sausumu meklēt. Mājās nebija laika ēst, jo bija jātēlo floriste :D