Man gribas teikt, lai cīnies šai sajūtai pretī un ja jau to dari, tad turpini. Kad biju līdzīgā situācijā un visās jomās visa bija pāri galvai un vēl mazliet, kad likās, ka pēdējā lieta, ko man atliek izdarīt, ir vienkārši sajukt prātā, es padevos. Nomainīju darbu, pat darbības sfēru, dzīvesvietu, cilvēku loku sev apkārt. Nošņāpu tā pa riktīgo. Tagad es bieži nodomāju, kāds muļķa bērns es toreiz biju un cik daudz lielisku, lielisku iespēju esmu palaidusi vējā tāpēc, ka gribējās sarauties kamoliņā un sevi pažēlot.
Tām iekšējām cīņām pa vidu - draudzējies. Ļoti draudzējies. Līdzcilvēki ir milzīgāks pozitīvais lādiņš nekā mums šķiet. :)