Laulību līgums

man tas liktu justies nedaudz dīvaini un, ka vīrietis tomēr man neuzticās.
tāpat jau viss, kas ir iegādāts pirms stāšanās laulībā katram paliek savs. mantu dala tikai to, kas iegādāta laulības laikā.
no vienas puses - cilvēks grib nodrošināties visādam gadījumam. iespējams, bijusi jau negatīva pieredze.
bet šajā gadījumā ir viens liels mīnuss- cilvēks pirms ir precējies jau paredz, ka laulība var beigties. parasti precoties par tādām lietām nedomā. ja domā, tad kkas riktīgi jau nu tur nav.

Es parakstiisu lauliibu liigumu, kad mees preceesimies (driiz) :) Manam liigavainim ir uznjeemums kopaa ar biznesa partneri un es uz vinja dalju uznjeemumaa netaisos pretendeet. Neko no sevis tur neesmu ieguldiijusi, taadeelj arii nejuutos pelniijusi kaut ko no taa. Un vispaar, nepretendeeju ne uz ko, ko pati ar saviem speekiem neesmu ieguvusi. Uz lauliibu liigumiem skatos pat ljoti pozitiivi.

Laulību līgumi ir daudzi un dažādi. Daļa aizsargā viena laulātā intereses, bet liela daļa aizsargā arī abus laulātos. Piemēram, situācija.

Pāris apprecas, nenoslēdz līgumu. Vīrs pēc tam uzsāk savu biznesu, sagrābjas kredītus, sievai mantojumā atstāj nekustamo īpašumu, kurā ģimene dzīvo. Šajā situācijā, ja vīra uzņēmums bankrotē un nespēj atmaksāt savus parādus, sieva, pat ja viņai vīra uzņēmumā nekas nepieder, atbild par ar to ar savu mantu, tātad arī ar mantoto dzīvokli un ģimene var palikt bez mājokļa. Ja līgums ir noslēgts, tas aizsargā šajā gadījumā abus laulātos no mājokļa zaudēšanas.

Tā kā tas ir ļoti gudri, ja pāris noslēdz laulību līgumu, tur pat nav runas par "es ne uz ko nepretendēju" un tā tālāk. Protams, ir gadījumi, kad to noslēdz ar aprēķinu, bet Latvijā man liekas tas ir retums.

Un, jā - es noteikti noslēgtu laulību līgumu.

Piekrītu jau augstāk minētiem viedokļiem - ja ir ar ko riskēt, kāpēc ne? It`s only bussines, you know!

Nekad, neko tādu neparakstītu, esmu pilnīgi atvērta partnerim to pašu arī vēlos saņemt pretī.

Un, jā, šīs:

bet šajā gadījumā ir viens liels mīnuss- cilvēks pirms ir precējies jau paredz, ka laulība var beigties. parasti precoties par tādām lietām nedomā. ja domā, tad kkas riktīgi jau nu tur nav.

ir pilnīgas muļķības, jo laulību līgums darbojas jau laulības laikā, nevis tikai pēc tās.

Justos normāli, jo dzīvē var gadīties visādi un ja cilvēkam ir bizness vai daudzi īpašumi, tad nodrošināties liekas pilnīgi normāli un es arī tā darītu.
Katrā gadījumā - parakstītu, apprecētos un dzīvotu tālāk.

man tas liktu justies nedaudz dīvaini un, ka vīrietis tomēr man neuzticās.
tāpat jau viss, kas ir iegādāts pirms stāšanās laulībā katram paliek savs. mantu dala tikai to, kas iegādāta laulības laikā.

+

Pāris apprecas, nenoslēdz līgumu. Vīrs pēc tam uzsāk savu biznesu, sagrābjas kredītus, sievai mantojumā atstāj nekustamo īpašumu, kurā ģimene dzīvo. Šajā situācijā, ja vīra uzņēmums bankrotē un nespēj atmaksāt savus parādus, sieva, pat ja viņai vīra uzņēmumā nekas nepieder, atbild par ar to ar savu mantu, tātad arī ar mantoto dzīvokli un ģimene var palikt bez mājokļa. Ja līgums ir noslēgts, tas aizsargā šajā gadījumā abus laulātos no mājokļa zaudēšanas.

ja īpašums nonāk īpašumā mantojuma ceļā, tad otram laulātajam uz to nav nekādu tiesību. tā lūk.

arī nevar vērst parāda piedziņu uz sievas mantoto īpašumu. tāpat šajā gadījumā tā pārdošanai nav nepieciešama otra laulātā piekrišana.

Bet līgumu var noslēgt arī laulību laikā, ja kas! Turklāt tas aizsargā ne tikai mantu īpašumu, bet nodrošina to drošu pārmantošanu pēcnācējiem, kopīgajiem bērniem.. es uz to raugos ļoti pozitīvi, mans vīrs arī.

kāpēc drošāks bērniem ir drošāks laulību līgums? tāpat viņi manto vai nemanto katra vecāka mantu.

Varbūt ar mantojumiem tā arī ir, neesmu tik ļoti to pētījusi, bet, ja , piemēram laulības laikā viens no laulātajiem uz sava vārda iegādājas, piemēram, dzīvokli, kas arī ir reālāka situācija par to mantojumu piemēru, tad gan līgums glābj.

Pirms gada precējās radinieku pāris, tad par šiem jautājumiem ar viņiem vienā tikšanās reizē spriedām, viņi bija par to interesējušies, līgumu parakstīja. Principā mana informācija nāk no šī avota, papildus pētījusi neesmu (nav aktuāli), tā kā varu pieņemt, ka ar tiem mantojumiem tiešām tā ir, kā tu saki.

Par tiem bērniem - tas ļoti aktuāli kļūst, ja vienam no laulātajiem ir bērni no iepriekšējām attiecībām.

Es laikam vispar neprecētos bez laulību līguma. Manuprāt, tas ir obligāti nepieciešams!

Varbū tad labak neprecēties? Nu lai nav lieki papīri jakarto? Ja reiz tik ļoti neizticas sievietei , tad nafig tadu sievu nu?

Sany, nu lūk viens no Ance piemēriem par dzīvokli. Laulības līgums nav nekas slikts, bet protams katrs var darīt kā vēlas, kā vieglāk psiholoģiski sadzīvot ar tādu faktu! :)

Protams, jūs man piedodiet, bet kam vispār var uzticēties? Es zinu tādus gadījumus no dzīves, kur mati ceļas stāvus - kā sieva ir rīkojusies laulības beigu posmā, tāpēc noteikti PAR līgumu, ja tāds ir nepieciešams. Nav viss tik romantiski vienmēr.

Esmu "par" gadījumos, kad tiešām ir liela manta, ko dalīt. Piemēram, es laulības laikā sakrāju naudu un nopērku jahtu - jā, es arī gribu, lai jahta ir tikai mana. Un laulību līgums liegs dusmīgam bijušajam man to atņemt. Vecu bembi un trīs krēslus neredzu jēgu apcerēt laulību līgumā.

Par to "kāpēc precēties, ja domā par šķiršanos" - mēs nekad nevaram paredzēt kā dzīvē notiks. Zinu pāri, kuri pēc 10 gadu idilles tagad viens otru ienīst un gatavi zāģēt pēdējo tabureti, lai sadalītu. Būtu līgums, viss smuki nokārotos, nevis sazin cik ilgi ar asarām jādala katru mājas kaktu.