Visādi dzērāji sabiedriskajos transportos ir piesējušies, bet es lielākoties parasti ignorēju un kad jūtu,ka tūlīt kko teiks vnk pārsēžos vai skatos pa logu, apnīk runāt. Ir bijis,kad sadzērušies un tādus tekstus runā,ka puse no autobusa knapi valdās, lai nesmietos.
Ilgāku laiku nodzīvoju Imantā, tur daudz krievvalodīgo sporta biksēs... man tiešām vienmēr bija bail soļot garām tādām kompānijām, bet parasti viss labi beidzās. Ir bijis,ka mašīnas seko, apstājās, daudz reizes ņēmu tel un itkā zvaniju mammai un teicu,ka esmu pie mājām..mašīna momentā prom.. Ir bijīs tā,ka izkāpj un brutāli nelaiž prom..agrāk sanāca daudz ar kājām pa tumsu pārvietoties.. bet kaut kā vienmēr tiešām ir paveicies un viņš palaiž garām.. un VIENMĒR tie ir bijuši puiši, kas runā krievu valodā..
Viens hokejists vienreiz..mjā...biju jau aizmirsusi.. nav viņš slavens, laikam :D vienkārši trenējās tur,kur agrāk strādāju... bija darbā mani redzējis..viņam beidzās treniņš, man darbs.. sanāk tāds vienmuļš ceļš tur no halles līdz ielai... nu jāa..apstājās ar draugiem, tip aizvedīs, teicu nē.. izkāpa arā..nāca pakaļ.. mjā..toreiz beidzās ar to,ka viņš mani pamatīgi nometa zemē..labi,ka bija sniegs... kaut kāds viņa draugs izleca no mašīnas un savāca viņu..atkal man paveicās..vēlāk mans draugs viņu atrada.. sagaidija pēc treniņa un nedaudz parunājās.. man gan bija 2x vairāk bail viņam pēc tam uzskriet virsū, bet vairāk īpaši uz ielas netikāmies... tikai vienā ballē, izrādijās,ka viņš ir draudzenes kursabiedrenes draugs...
Vienu reizi sanāca tā, ka bija jādodās pa nakti mājās ar kājām. Naudas taksim nebija(somas vispār nebija) tikai tel. caur kuru cītīgi mēģināju sazvanīt draugu, bet bezcerīgi.. tad nu uz vanšu tilta pie vantīm, tur tāds ieloks... sagaidija dročītājs.. jēbal,kā es pārbijos, jo vispār nevienu pirms tam neredz;eju, izņemot riteņbraucēju, kurš brauca pa mašīnas joslu un sen jau bija aizbraucis...nu izrādās,ka nē...viņš bija tas,kurš nospēpās... Pārbijos tiešām ļoti..nevienas mašīnas, neviena cilvēka.. viņš mani gribēja sagrābt aiz rokas, es pārlecu pāri malai uz mašīnas ceļa un sāku skriet.. viņš ar riteni pa gājēju ceļu brauca pakaļ.. tuvojās mašīna no aizmugures, es atrodas tieši tilta vidū... lieki teikt,ka pēkšņi uzradās daudz mašīnas un neviens pat neapstājās, lai noskaidrotu vai man viss kārtībā... Es visa drebēju no pārb''iļa un elpas trūka.. nu jā..tas dročītājs pēc laika atkal uzradās un tad jau man bija vienalga kā un kas..es vienkārši skrēju pa mašīnu joslas maliņu... jau labu gabalu aizt tilta, parādijās trolejbuss... Es pat neatceros, kā, bet zinu,ka viņu vienkārši nostopēju izlecot priekšā..mūžigi būšu pateicīga tai sievietei pie stūres.... kopš tā laika, man tiešām ir bail staigāt pa tumsu, kaut gan agrāk varēju sākumā draudzenes pavadīt un tad caur pagalmiem pati iet uz mājām...
bišķin pagari... pilnīgi zosāda uzme'tās visu atceroties...