Strīdi attiecībās-cik skaļi?

Par ko? Par to, ka tāpēc, ka es nevēlos mūsu attiecības atklāt citiem cilvēkiem ,tam ir savi iemesli, ka es viņu pietiekami nemīlu, par to, ka man nav tik daudz laika, ko veltīt šīm attiecībām, kā mēs abi vēlētos, par to, ka mani bērnības draugi-puiši pret mani izturas ļoti familiāri, par to, ka man it kā esot kauns par viņu, par to, ka viņš cenšas mani kontrolēt, par to, ka viņš saka vienu, bet dara pavisam ko citu, par to, ka viss, kas viņam sakrājies,bet ikdienā par to nav ne vārda, nāk ārā tikai zem grādiem, ka pēc tam viss pateiktais tiek noliegts, par greizsirdību, neuzticēšanos, arī par visādiem sīkumiem, ne vienmēr tas ir kaut kas svarīgs, dažreiz vienkārši sākas saruna par kaut ko, ir kaut kāds pārmetums no vienas vai otras puses un viss aiziet ļoti skaļos toņos.
Nu tas par tām attiecībām, kas man ir tagad, bet visās iepriekšējās man visi stŗidi notika tieši tāpat-skaļi ar kliegšanu, ārdīšanos, mēbeļu grūstīšanu, mantu mešanu.

Ja jau Tev visās attiecībās visi strīdi beidzas ar bļaušanu, tad iespējams vaina ir Tevī, jo es neticu, ka visi puiši, ar kuriem esi bijusi kopā ir tādi bļāvēji, tad jau Tu viņus līdz tam noved.

Priecājos, ka man tādu strīdu nav, jo nav arī tādu problēmu! Kāpēc vispār dzīvot kopā, ja ir tādas nesaskaņas? Laikam jau jums patīk strīdēties vai arī neviens cits cilvēks, kam nav tādu problēmu, nav gatavs ar jums veidot attiecības!

Pārsvarā "kasāmies" par sadzīviskiem sīkumiem. Tā kā esmu ļoti impulsīva, sanāk arī ātri aizsvilties un pacelt balsi, bet - cik ātri aizsvilstos, tikpat ātri arī nomierinos. Ne reizi attiecībās neesam sastrīdējušies tā, ka vairākas dienas nerunātu utt. Es tā nevarētu, man pat ir grūti aiziet gulēt, ja iekšā sēž aizvainojums vai, ja sanācis kašķis.

Mēs nedzīvojam kopā, kopš izšķīros no sava vīra, ne ar vienu neesmu tā pa īstam kopā dzīvojusi, jo man šķiet, ka manos 23 gados apprecēties bija par agru un pēc gadu ilgas laulības un izgāšanās tajā tagad vēl pēc gada es domāju, ka kopdzīve tomēr ir diezgan nopeitns solis, ar ko nevajag steigties. Un es neteiktu, ka man patīk strīdēties, bet ir brīži, kad viss ir jāpasaka, citi varbūt to pasaka mierīgi, bet man vienmēr ir tās sakāpinātās emocijas, ka viss sanāk skaļi.

Visbiežāk laikam rodas domstarpības par to, ka viņš bieži aizmirst apsolītās lietas - neizdara to,ko solījis. Vai arī par to, ka viņš ir neiecietīgs pret citiem cilvēkiem - ātri aizsvilstas diskutējot ar saviem vecvecākiemvai citiem cilvēkiem, nespēj pieņemt citu cilvēku viedokli, par to, ka man pārāk patīk plānot laiku uz priekšu, esmu diezgan (pēc viņa domām) kontrolējošs cilvēks, visam jānotiek tā kā es gribu, utt. Vai arī bieži sadusmojas par to, ka es iesaku viņam kā labāk darīt (man ir lielāka dzīves pieredze nekā viņam līdz ar to bieži iesaku labāko rīcības variantu), tad nu viņš sadusmojas par to, ka viņu mācu. Bet nu beigu beigās atzīst to, ka mans ieteikums ir bijis pareizs.

Kurš skaļāks - tam taisnība! :P

Kurš skaļāks - tam taisnība! :P

Kaut nu tā būtu :D

Nav tādi nopietnie, smagi strīdi bijuši :) Ja kaut kas nepatīk pasakam, izrunājam.. atrodam kopsaucēju :)
Neesam nedz klieguši viens uz otru līz baltkvēlei, plēsuši traukus, klusējuši.. :)

es nekliedzu un uz mani viņš arii nekliedz, pat ja kadriez ta gadas, neljauju saku, lai beidz ta darīt un normali runaa. nespeju aiziet gulet dumigai, vnm piekapjos,pasaku visu ,kas uz sirds,tad viņš jau ir sadusmojies ,tad dazas minutes paklusejam un pec tam aizeju vinju samiljot, jo man ir sirdsapzinjas parmetumi,ka abi satridejusies, reizem jau gribas,lai viņš atvainotos,tad kad bijis vainiigs, bet upurejos, delj mūsu attiecibam

Mani vecāki vienmēr skaļi strīdējās, tāpēc jau bērnībā sapratu, ka mani strīdi būs tie klusie... Izrunājoties.
Īpaši, kad bērni būs, ļoti nevēlos, lai kādreiz dzird, ka vecāki strīdas. Tas mani bērnībā ļoti sāpināja, pārdzīvoju, ka patēvs strīdējās ar mammu.
Nesen vēl gan sanāca skaļāk uzvesties ar visu durvju ciršanu, bet man vienkārši nebija labs garīgais jau labu laiku, pārāk bija sakrājies par vienu sapīti diemžēl.

aa pirms gada,sanaca baigi lielais kaskjis , neatceros par ko isti, bet tas bija tiesi z- svetkos, sedejam majas divata , par kko sakām strideties un es metu skjivi pret gridu, mazs gabals noplisa no skjivja un ieduras parketa gridaa, dabujam visu gridu mainit,jo parkets bija pielimets un juacot nost, viss saplisa, izdevumi bija baigie, bet neko darit :D

Es esmu kliedzeja, mans miera mika. Lidz ar to, ja saku par kko cepties un redzu, ka vins ir mierigs, tas mani uzkurina vel vairak. Kops berna ienaksanas musu dzive, esmu kluvusi mierigaka. Pirms tam riktigs uguns biju.

šad tad pakašķējamies, reizēm pakaujamies, nju tas vairāk tā ka brūku virsū, un vins man tur vai arī atvaira, bet šis parasti mums beidzas vai nu ar smiešanos un ākstīšanos vai manām asarām jo nervi vnk neiztur :D bet balss pacelšanas nav mums bijis vel nekad, tanī ziņā esam mierīgi, bet vis biežāk strīdiņi beidzas ar to, ka kāds apvainojas, visbiežāk gan es, reiz tiešām apvainojos un jutos aizskarta, ka nerunāju nedēļu ar viņu, tā kā dzīvojam kojās kopā, visa nedeļa vienā istabā un vienā gultā, pēc tās nedēļas viņs sāka līst klāt un pielabināties, bet tad gan man bija jocīgi, jo kkā pa to nedēļu biju atradinājusies, pat nezinu ka savadak pateikt..īsti negribēju ka lien man klāt...bet vairāk gan tā nav bijis paldies Dievam :D

Histērijas ar trauku plēšanām utml. ir zem mana goda. Balsi gandrīz nekad nepaceļu, tas man šķiet necienīgi pret otru cilvēku. Parasti visu cenšos atrisināt mierīgā ceļā, strīdēties ar kādu sanāk ļoti reti.

Es ārdos, kliedzu, dažreiz rokas palaižu, pectam ļoti pārdzīvoju,bet nespēju valdīt sevi. Ir reizes,kad metu mantas pa gaisu..

savas iepriekšējās attiecības tieši tā arī tika nokautas, piekusām viens no otra kliegšanas un necieņas izrādīšanas strīda laikā,tagad jau vairākus gadus ar savu tagadējo draugu nestrīdamies nu nevaram un ja kāds par kaut ko kādreiz sapūšas mums sanāk smiekli visu izrunājam un dzīvojamies tālāk, nebendējam nervus viens otram :)