Ja tev tagad būtu 19...

Neko nemainītu vsticamāk. Uzkatu, ka tā visa ir simpātiska, taču naiva spriedelēšana aiz tā, ka pētījumi parādījuši, ka tiešām - clvēki, lielākā daļa, neko nemainītu :)
Cilvēka rīcība noteiktos apstākļos nav nejaušība.

Iespējams mani kāda par šo ļoti kritizēs, bet man vajadzēja aiziet no mammas jumta agrāk, kaut vai 16 gados un pie vecāka vīrieša. Nevajadzēja man ļaut mātei tik ilgi tapcīt manu pašnovērtējumu. Vajadzēja rīkoties nepareizāk. Tāpat man māte maz ko labu ir devusi, tik cik jumtu un paiku, bet cilvēks ir ne tikai materiāla , bet arī garīga būtne.
Kā jau grecia pareizi teica- stulbums , pat nereti, noved pie ļoti sakarīga iznākuma. Tā ka mans novēlējums 19gadīgajām- esiet stulbas. :D

karinjo un kā Tev šis periods ''pārgāja'',kad Tu saprati ko vēlies,ko ne? Man šobrīd viss tieši tā kā Tu raksti,mēģinu atrast sevi un dzīves mērķus! Grābju ciet visas iespējas ko man dzīve sniedz.Ceļoju,daudz mācos valodas.

Cilvēka rīcība noteiktos apstākļos nav nejaušība.

Zelta vārdi ♊ ,tāpat kā Morgan

novēlējums 19gadīgajām- esiet stulbas.

:)

Drīz vairs nebūs 19, bet gada laikā iziets tādai dzīves skolai cauri, ka dažbrīd liekas-nu ko vēl? Piekrītu tām, kas gribas atgriezties 15 gados un tur daudz ko darīt savādāk, bet principā man jau ir sajūta, ka izdzīvotas vairākas dzīves.

Ņemot vērā to, ka man tagad ir 19, tad es zinu ko darītu, ja man tagad būtu 18. Es nepakļautos mammas spiedienam un izvirzītajām prasībām, jo tikai tagad es saprotu to, ka tas, ko es tajā laikā ''gribēju'' patiesībā bija tas, ko mana mamma gribēja, lai es daru. Kā arī būtu nopietnāk pievērsusies mācībām. Biju sacerējusies, ka gan jau, ka tikšu budžetā augstskolā, bet redz, maldījos. Būtu daudzas lietas darījusi savādāk, lai nepieļautu tādas kļūdas, kādas ir pieļautas tagad, bet nu - dzīvojam jau tikai vienreiz.

Man tagad ir 20, drīz jau iečāpoju 21. Bet, es veel joprojam mētājos pa pasauli nezinot ko gribot..... itka tagad macos augstskola un viss forši, bet pēdējā laikā uznāk domas, ka varbuuut tas nav man :/ bet 19 gados es gribeeetu pamainit tikai to, ka butu vairaak maciijusies vidusskolaa un mazaak ballejusies. Un varbuuut tik riebiigi pret maati iztureejusies. Bet nu tas taa

Ups :D
*nebūtu izturējusies

Tā būtiski neko nebūtu mainījusi! Jo šobrīd esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi. Uzskatu, ka savos 25 gados esmu sasniegusi ļoti daudz, acīmredzot savos -padsmit gados pieņēmu pareizos lēmumus, kuri mani šeit noveda..

Pa lielam neko nemainītu, mācītos tur, kur mācos. Nebūtu pametusi kori, tagad žēl. :D

Tā pa lielam neko negribētu mainīt, ja nu vienīgi nevajadzēja tad tik ļoti ieciklēties uz attiecībām, kas tāpat ar laiku izirtu.

jāsāk atcerēties, kas notika tad, kad man bija 19 :D
droši vien, ka nebūtu tik naiva un vairāk klausītu savai intuīcijai.
bet neko pārāk šausmīgu neesmu izdarījusi, kam būtu nelabojamas sekas un atstātu sekas uz šodienu.

Nebūtu bijusi jau nopietnās attiecībās.
Drīzāk būtu izvēlējusies citu studiju virzienu... kaut gan pirmais bakalaurs netieši aizveda mani tur, kur tagad esmu.
Kā arī nebūtu bijusi tik kautrīga un nepārliecināta par sevi (tas gan mazliet ir vēljoprojām).

Ieteiktu NEKAD nepīties ar vecākiem vīriešiem.. man tā bija mācība. Nē, neuztraucieties, viņam nebija 45

tas, ka tev ir slikta pieredze, nenozīmē, ka uzreiz vecāks vīrietis ir slikts cilvēks. nevajag jau pīties ar ko pagadās, nedomājot ar galvu :D
to es saku tamdēļ, ka man ir ļoti veiksmīgas attiecības (vismaz līdz šim bija un cerams, ka arī būs) ar vecāku vīrieti :P

Pēc vidusskolas nestātos uzreiz augstskolā, bet pāris gadus pastrādātu, lai skaidrs, ko gribās mācīties. Brauktu strādāt uz ārzemēm. Neņemtu nekādus kredītus - nekad.

Tas bija kolosāls laiks - 2. kurss universitātē.
Kas vispār tādā brīvsoļa vecumā var uztraukt?

Būtu aizbraukusi Erasmusā, ko man neļāva ex draugs. Vispār būtu ātrāk izšķīrusies no ex drauga :D lai gan.. nu ja būtu tā izdarījusi, varbūt tagad nebūtu kopā ar šo draugu. Ai, baigi jau var filosofēt kā būtu, ja būtu...

oii, tie bija mani ziedu laiki :D haha, laikam pat neko nebūtu mainījusi, viss bija tiešām, tiešām forši! varbūt vienīgi būtu braukusi Erasmusā, ko tgd nedaudz nožēloju :)

Es gan vēl esmu ar mazītiņu kājas daļu savos 19, tāpēc labprāt atgrieztos vēl krietni atpakaļ- uz pamatskolas pēdējo klasi.
Un es nebutu uzsākusi nopietnas attiecības, nebūtu pareizā un rūpīgā draudzene savam puisim, vidusskolā būtu vairāk ballējusies. Man nebūtu ģimenes, es varētu braukt erasmusā, tusēties kopā ar studiju biedriem, strādāt kaut kur.
Bet es pat to nedrīkstu vēlēties, jo tad man nebūtu mana fantastiskā dēla, kurš ir vienīgais mans spēks, lai neskumtu pēc visa augstākminētā, vairs nesasniedzamā.

Man 19 gados sākās lielpilsētas dzīve, kad pārcēlos no lauku mazpilsētas :D uz Rīgu un sāku strādāt. Pa lielam viss bija ļoti labi, vienīgais ar šodienas skatījumu skatoties, es toreiz biju ļoti kautrīga un bailīga. Drausmīgi. :)
Vienīgais posms dzīvē, ko nožēloju bija pāris gadi vēlāk, kad sāku tusēties un nepabeidzu frizierskou, pašā kursa beigās izstājos. Tas mani grauž.. Kā es varēju kko tādu pieļaut, jo pēc rakstura esmu centīga un mērķtiecīga. Tuvākajā laikā ļoti ceru labot savu jaunības muļķibu un iestāties un pabeigt no jauna skolu. Pārējo neko nenožēloju, kautarī ir lietas un mirkļi, kas bijušas mazliet galīgi garām, bet visas tās kļūdas ir mani novedušas līdz tam, kas man ir tagad. Un tagad viss ir labi un esmu laimīga. :) ( palielam) :D
Un ja būtu zinājusi, ka Rīgā bez krievu valodas gandrīz nekādi, būtu vairāk viņu mācījusies. Skolā likās, ka Latvijā krievu valodu man tā nevajadzēs, jo manā miestā krievi nebija un nedomāju, ka Rīgā to ir tik daudz, un ka viņi nemāk runāt un nesaprot valst valodu. :( Valoda bija lielā problēma man sākot dzīvi Rīgā.

Nebūtu bijusi tik nepārliecināta par sevi, jo veltīju pilnīgi visu laiku mācībām, varbūt dažreiz vajadzēja neklausīt vecākus un ļauties trakulībām, jo tas viss atspēlējas tagad. Jā, studēju to, kas ir mans, strādāju paralēli un īrēju, bet paralēli nekas nenotiek, un jo vecāka kļūstu, jo grūtāk saņemties atrast drosmi kaut kam trakam. + paralēli māca bailes pievilt vecākus un sevi, bet ar laiku saproti, ka nauda un augstākā izglītība nav gluži viss, kas dzīvē nepieciešams. Bet nu.. vēl optimistiski ceru, ka tas viss kādreiz vainagosies ar kaut ko labu.. ;D