Mani reiz uz ielas pārtvēra divi sektu džeki, kuri sevi dēvēja par misionāriem. Pēc kvartālu garas sarunas viņi padevās. :/
Uzskatiet mani par tumsoni, bet reliģijas ir fufelis. Ja esi dzimis ticīgā ģimenē, esi gājis svētdienas skolā, regulāri apmeklējis baznīcu, joprojām to dari - ok. Bet nespēju atrast nevienu iemeslu, lai pieaudzis cilvēks pēkšņi kam tādam pievērstos. Labi, varbūt šausmīga nelaime. Ja tas palīdz to pārdzīvot, tas tiešām ir forši, bet citādi...
Es piedāvāju sportu. Tu saki, ka treniņi nedod to sajūtu. Kas tie par treniņiem? Es dievinu sajūtu, kad saules karstumā, spītējot slāpēm, acīs tekošajiem sviedriem, es turpinu mīt pedāļus, cik jaudas, lai tikai nobrauktu pēc iespējas ātrāk izvēlēto maršrutu. Tāpat tas ir ar skriešanu. Kad esi jau tālu prom, bet trūkst spēka, Tev nav izejas - Tev jātiek arī atpakaļ. Gandrīz katru reizi, kad tā pamatīgi mocu sevi, prātā iezogas doma: "Es nekad to vairs nedarīšu!". Taču vienmēr atkal daru un daru. Un tā sajūta ir tik dievīga. Tu jūties pa īstam dzīvs. Jā, vienīgi traumas. Bet tās ir pārejošas.