Es arī esmu no tām, kas nošāvušas greizi. Un veselas 3 reizes. Paņēmu ilgo pauzi, iestājos koledžā, tūlīt pabeigšu to. Jo esmu sapratusi, ka nevajag sevi lauzt. Nu, ok, izmācīšos to IT un ko pēc tam? Sēdēšu birojos 8 stundas dienā, ieurbusies kompī un darot darbu, kas vispār nemaz nesaista? Ar laiku sāks rasties riebums pret darbu, pret kolēģiem, būšu nogurusi, depresīva, nekas nepatiks, izgāzīšu savu neapmierinātību uz mājniekiem. Vīrs cietīsies, cietīsies, beigu beigās sapratīs, kāda kaza es esmu un aizies pie manas labākās draudzenes. Bērni paaugsies un ienīdīs, jo es nekad nebiju mājās, bet, ja biju, tad burkšķēju uz viņiem, ka nekas nav labi.
Un 80 gadu vecumā sēdēšu es uz izsēdēta dīvāna, pīpēšu lētākās cigaretes, skatīšos bezjēdzīgu tv šovu un ik pa laikam apcerīgi domāšu, kāda muļķe es biju, ka turpināju mācīties jomā, kas man absolūti nepatika... :D
Labi, pārspīlēju. Esmu sapratusi, ka ieguvumi man būtu no jebkuras skolas, kurā esmu mācījusies. Grāmatvedība lieliski noderētu, veidojot savu uzņēmumu. IT noderētu, veidojot savu mājaslapu vai to uzlabojot, utt. Tomēr esmu priecīga, ka varu sevi attīstīt tajā virzienā, kas man šķiet interesants un saistošs, nemaz nemācoties skolā 5 gadus. Apzinos, ka manā gadījumā tas ilgais mācību laiks bija lielākais klupšanas akmens. Tagad esmu izvēlējusies jomu, kas man šķiet interesanta, skolu, kurā to var apgūt salīdzinoši ātri (2.5 gadu laikā, bet nerunāsim par kvalitāti, lūdzu! :D), man būs papīrs, lai nomierinātu vecāku satrakojušos prātus, un man ir laiks, lai nodarbotos un mācītos to, ko vēlos. Viss kārtībā! :)