kisskissmjau - tas viss ir ar laiku :(. Sākumā izraudājos un visu laiku atcerējos, cik mīļš un foršs kaķītis manā dzīvē bija..Jāsaprot, ka tur jau vairs neko mainīt nevar, jāpriecājās, ka devāt viņam tik labi dzīvot. Mēs ar mammu vienmēr esam priecīgas par to, ka viņš ēda tik bieži svaigu zivtiņu un visu ko vēlējās un mums katru dienu par to pateicās..Tā vismaz izskatījās. Mīļoja un mīļoja :). Jāpiebilst, ka tā bija barga ziema, ar mammu devāmies uz veikalu un kliboja kaķītis..Nolēmām paņemt, viņš bija ļoti slims, šķaudīja, izgājām kursu, tētis špricēja, izārstējām un palika pie mums- laimīgs un vesels :). Tik mīļu kaķīti es tiešām vēl nebiju un neesmu redzējusi :).
Varbūt man nedaudz mierīgāk bija, ka tomēr vēl otrā kaķenīte ir dzīva, bet ,nu jau tas arī ir laika jautājums :(.