Svētki, kā indikators tam, cik laimīgas esat!

Es esmu laimīga,jo man ir viss,lai es tāda varētu būt.Man ir darbs,mācos to,ko patiesi vēlos un man ir forši līdzcilvēki.Esmu pieradusi būt patstāvīga un dzīvoties pati par sevi.Svētkos jūtos labi,bet kkāds sentiments par to,ka esmu viena ir.Principā man šobrīd pilnai laimei gribētos attiecības,jo es esmu mīlestības cilvēks,es no tā barojos.Un tieši attiecības ieviestu pilnu pilnīgu laimi.

Gada nogalē vairak atceros, ka esmu vientuļa - uz laimīgo parīšu fona, kas kopā svin Ziemīšus un iet uz JAungada ballēm - es jūtos ļoti tizli, sēžot mājās to laiku. Vsp neeju FB jo negribu redzēt sapucētas meitenes, kuram ir normāla 20gadniecu dzīve - attiecības, vīrietis, arī bērni dažām... Es uz tā fona jūtos nožēlojami. :D Tā kā svētki man riebjas! Vēl priekša Valentīndiena!!! :(

Tā kā esmu ļoti emocionāla un ja man nebūtu apkārt cilvēku, es droši vien no skumjām nobeigtos. :D Bet tā kā svētkos parasti esmu ar mīļajiem, tad esmu labā noskaņojumā, pacilāta, un tā " īpaši" jūtos. Šogad sanāca tikai skumīgāk, nesvinēu Ziemassvētkus vis savās mājās, lai gan puisis blakus bija. Varbūt tas tā nosita vakaru, viss kaitināja un ar nevajadzīgiem pārmetumiem mocīju savu puisi, bet pati jau to apzinos un tā stulbi sanāca. Bet kopumā nesūdzos, man svētki patīk, ja neesmu viena. (kas nav noticis ļoti ilgu laiku)

Jaunajā gadā vienmēr uznāk kaut kādas skumjas, kam ikdienā uzmanību nepievēršu. Kad biju jaunāka - pasvinēju ar ģimeni, viss ok, bet tagad pēdējos gados ir tik žēl, ka nav man tāds draugu bariņš, ar ko kārtīgi nosvinēt. Visi svin kaut kur atsevišķi, un tad nu es palieku viena. Labākajā gadījumā aizbraucu pie omas paēst rosolu, sagaidām krievu jauno gadu un tad pēc 22:00 jau esmu mājās un jūtos sasodīti vientuļi.

Tām ,kuras pārdzīvo par " draugu bariņiem" - šogad , iespējams, vairāku iemeslu dēļ (kā , piem., neesošais sniega baltums) nav svētku sajūtas. Tik daudzas šogad tieši svin kopā ar savām ģimenēm, nevis ar " draugu bariņiem". :|

Tā kā mīļotais 31.12. naktī strādā - apzvanīju savējās druškas un arī - visas pie savām ģimenēm... :)
Un šogad arī es - tikai ģimenes lokā sagaidīšu Jauno gadu. :)

Neskumstiet, mīļās meitenes! :*
Lai jums visām veiksmīgs un bagāts gads! ^_^

in_love, visi nav vienādi.

Šajā diskusijā pilnībā piekrītu zili_rudzi komentāram.

Ir bijis skumji, bezcerīgi, un ir bijusi tā sajūta, ka gads sola tik daudz, itkā stāvētu uz mākoņmalas un atliktu vien palēkties visā tajā foršumā iekšā.
Es tikai zinu, meitenes, ka viss mainās. Un neviena diena, pat ne Vecgada nav nekāds indikators nekam. Un pat ne vienmēr ne blakusapstākļi - kā vīrietis blakus, nauda kontā. Jo šajā vakarā tomēr vajadzētu ļaut uzvarēt Cerībai.
Un tu vienmēr vari saņemties piezvanīt kādam, nevis gaidīt kādu šurpnākam pie tevis.
Uzrakstīt visus sliktumus uz papīra un sadedzināt, atstāt pērnajā gadā, viss, tā vairs nav. Un tur jau tas labākais, ka tev katru rītu ir dota iespēja veidot savu ceļu, paskatīties uz pasauli savādāk, ne tikai gada 1.dienā.

Man parasti ir taa vecgada dienaa,ka ap 2pm,kad Latvijaa ir pusnakts-attaisu savu Prosecco-ieleju sev , mazliet viiram -iedodu vinam bucu un saku -laimiigu Jauno gadu!Vins jau taa ir pieradis pie taa "mana gaajiena",ka zin loti labi,ka man saskries aciis asaras-vienmeer mani apkamj un saka-viss buus labi!:)

Šogad man bija savādāki svētki kā parasti. Tīri emocionālā ziņā. Es aizvien vairāk saprotu to, ka mums tiek uzspiestas tās klišejas, kā pareizi jāsvin un, kā jājūtas. Svētki ir izdevušies tikai tad, ja svinēti kuplā ģimenes lokā, pie pufīgas egles, svinīgā kleitā, dāvanā saņemts bildinājums vai vismaz mašīna. Viss kā no pastkartes vai filmas. Mans Ziemassvētku vakars bija pidžamā, pie televizora, ar šampja glāzi. Es nejutu, ka man vajag kaut ko citu. Un šobrīd es daudz labprātāk stāvētu kādas milzu klints galā, skatītos tālumā un sakārtotu domas, nevis meklētu kleitai piemērotu krūšturi.
Svētki nav indikators laimei, uzspiestā konkrēta formāta svētku svinēšana liek mums justies slikti, ja šajā formātā nesanāk iekļauties. Bet tur nav nekā slikta. Laikam beidzot man tas ir pielecis.

zili_rudzi, nav vajadzības man lieku (lai gan skaisti izpildītu) liriku adresēt. Vai teicu, ka visi ir vienādi? Es tieši izcēlu gadījumus, kad cilvēkam svētki varētu būt mazliet smagāks laiks. Bet pārējās vienkārši čīkst. JĀ, SIEVIETĒM VIENMĒR PAR VISU IR JĀPAČĪKST, JĀPASŪDZAS UN JĀPAMEKLĒ PROBLĒMAS TUR, KUR TO NAV. :) Ja citas forumā drīkst čīkstēt, kāpēc es nedrīkstu forumā uzrakstīt, ka kāds čīkst? :D
Jaukus tev un citām meitenēm svētkus, nečīkstiet un nezāģējiet savus puišus vismaz svētku laikā! Baudiet noskaņu! :)

Loti daudz, kas atkarigs no ieksejas sajutas.

To esmu sapratusi, kad tie, kuriem ir daudz vairak visa ka ta, kam butu jabut, salidzinajuma ar mani, vienalga par kaut ko nav miera un kaut kas pilnai laimei biezi vien trukst ari viniem.

Sogad man ir loti laba iekseja sajuta, it ipasi Ziemassvetkos. Nepietruka ne sniegs, ne vel milzum daudz Ziemassvetkiem piederoso atributu. Un sobrid loti gribetos, lai ta saglabatos un butu visos svetkos.

Patiesībā bieži vien tieši tāpēc man neizdodas svētki līdz galam, jo sajūtos vientuļa. Bet tā drīzāk ir mana problēma, jo neesmu ar dzīvi/sevi līdz galam apmierināta un otrs, ka es sekoju līdzi tām klišejām ko Libra minēja..

Es aizvien vairāk saprotu to, ka mums tiek uzspiestas tās klišejas, kā pareizi jāsvin un, kā jājūtas. Svētki ir izdevušies tikai tad, ja svinēti kuplā ģimenes lokā, pie pufīgas egles, svinīgā kleitā, dāvanā saņemts bildinājums vai vismaz mašīna.

+++

Negribot, gribot man tās klišejas pielīp. Pat palasot diskusiju par ziemassvētku dāvanām es sabēdājos un tikai pēc tam atskārtu nu cik tas bija muļķīgi un nevietā utml. Acīmredzot neesmu vēl iemācījusies kā no šīm klišejām izvairīties un tas arī traucē to svētku sajūtu sagaršot.

man ir ļoti maza ģimene un tie paši nav ļoti tuvi. nekad nav aicinājuši svinēt kopā, un es arī negribu uzprasīties. arī draugi parasti svin ar ģimenēm, tā viņiem pieņemts. ir bijis, kad visus svētkus esmu viena mājās. nav jau dikti bēdīgi, man patīk būt vienai, bet tomēr tas liek aizdomāties..

šogad uzprasījos pati pirmo reizi pa ilgiem laikiem svinēt Jaungadu kopā pie vieniem draugiem.. nebija viegli, bet saņēmos! tomēr atteica beigās, kaut kas tur neesot sarunāts un nesanākot, nezinu. tajā brīdī gan asaras sariesās acīs. tieši šogad ļoti negribējās palikt vienai.

Libra,
manuprāt, ļoti precīzi teikts! ;)

Man ir liela ģimene, līdz šim vienmēr esam svinējuši kopā, vientuļa jutusies nekad neesmu, lai gan ikdienā uz to nosliece man ir :D
Svētkus nesvinam lielākajai daļai pieņemtajā veidā, Zsvētkos iztiekam bez dāvanu kalniem, bez pārēšanās, Vecgada vakarā jau pāris gadus ir tradīcija spēlēt pokeru un gaidīt pusnakti :)
Protams, ienāk prātā - būtu jauki, ja būtu man otrā pusīte, bet daudz nebēdāju, zinu, ka rīt būs jauna diena, ar jauniem pavērsieniem un visu citu (l)

Nelasīju diskusiju, bet man liekas, ka ikdiena ir indikators tam, cik laimīgs esi. Ja spēj justies komfortabli ikdienā, tad neveiksmīga, vientulīga svētku diena to nemainīs. Cita lieta, ja esi vientuļais vilks arī ikdienā un tas sagādā mokas, tad gan svētki ir vēl viens iemesls krist depresijā pārvērtēt savu dzīvi.