Meitenes, vai kāda ir spērusi tik pašaizliedzīgu soli un atteikusies no vīrieša, zinot, ka viņam tā būs labāk, kaut pati tai laikā ļoti mīlu viņu?
Esam kopā vairākus gadus, daudz strīdu par sīkumiem, kas pārsvarā sākas (un turpinās) manis dēļ. Puisis visu ņem pie sirds, viņam daudz pārdzīvojumu rodas mana rakstura dēļ, un tādas situācijas viņam šobrīd tiešām nav vajadzīgas. Katru reizi asarām acīs solu, ka mainīšos, bet pēc laika, protams, nekas nav mainījies.
Šādi dzīvojot savā egoisma pasaulītē, nesen skatījos kā viņš atkal kādā manā scēnā dusmojas, mēģina runāt, cenšas utt laikam jau sapratu, ka tā nu galīgi nevar. Gandrīz kā filmā jāsaka "tev bez manis būs labāk"