es nesen atceréjos, bija Valentíndiena. ar draudzeni un vinjas draudzeni (táda ká zílniece, ká ekstrasense nedaudz) sédéjám maná darbá un tá meitene pierunája mús uztaisít tádu ká véstuli debesím, ko més gribam gada laiká iegút, smalká aprakstá. tad biju viena, uzrakstíju, ka velos iepazíties ar toposho víru, pierakstíju, ka velos lai vinjam ir brúnas acis un tumshi mati (man visu dzívi tie zilacainie blondíni bija), pierakstíju, ka gribu aizbraukt uz árzemém (piemirsu pierakstít, ka tikai celjojumá), pierakstíju, ka gribu lieláku algu, un vél kádas páris lietas. smejoties dedzinájám tás véléshanás, pelnus ar baloniem palaidám gaisá sakot kaut kádus tur várdus...
nákamájá diená man piezvaníja draudzene, un péc ménesha es aizbraucu uz árzemém dzívot (negaidíti, neplánoti, tá vnk sanáca), dabúju darbu, protams, ar lieláku algu, péc 3 méneshiem iepazinos ar savu toposho víru, já, acis brúnas :D patiesíbá smieklígi, bet viss ko toreiz rakstíju ir piepildíjies uz 100 %...
galvenais laikam ir sevi noskanjot uz veljmju piepildíshanos