Labrīt, mīļā, škiramies. Un priecīgus tev svētkus!

Vairākas reizes ir sagadījies, ka es esmu tā, kas aiziet, un nevienu reizi lēmumu neesmu nožēlojusi. Kaut kā vienā mirklī (kas var ilgt nedēļām un mēnešiem) atnāk apjausma, ka cilvēks tev ir dikti mīļš un svarīgs, tomēr... nav viņu vairs iespējams tā pilnvērtīgi uztvert kā savu otru pusīti. Un man šķiet tikai godīgi to tam otram pateikt, neskatoties uz to, ka paliekt kopā būtu ļoti ērti - tu tomēr to cilvēku pazīsti, zini, ka viņam var uzticēties, varbūt pat kopīga manta, kopīgi draugi. Palikt kopā ir ērtāk nekā šķirties. Bet tādā veidā tu nedod iespēju ne sev, ne viņam - atrast to "Īsto Vienīgo", kas mīlēs pa īstam un ar visām savām šūniņām.

Kad esu pateikusi, ka jāšķirās, tad ne jau ar tādu vieglumu kā apjautātos, ko šovakar ēdīsim vakariņās. Viss caur puņķiem un asarām un ar milzu smagumu iekšā, bet ar tādu cerību uz gaismu, ka viss būs labi, rētas sadzīs, utt.

Man ir bijuši 2 tādi eksemplāri, kas paziņojuši, ka jāšķirās. Es jau laikam tajās attiecībās tā īsti nebiju ar sirdi iekšā, ja jau tā diezgan lietišķi varēju izdomāt, ka, jā, tas būtu pareizais lēmums. Jāšķiras! Un tiklīdz tā otra puse redz, ka tu nekrīti histērijā, neaicini atpakaļ, nestaigā sagrauta, tā viņiem pēkšņi kaut kāds klikšķis un vajag atpakaļ. Un tad zobus sakoduši cīnās un mocās, stāsta visiem par savu pārpasaulīgo mīlestību un to "maitu, kas to neredz!" :D Bet es saprotu, ka tiklīdz atkal ļaušos attiecībām, tā viņiem nevajadzēs. Tāpēc laiku nemaz netērēju. Labāk paraudu pāris naktis spilvenā, nekā ļaujos tādam spiedienam. Lai paši tiek ar sevi galā.

Man līdzīga situācija, izsķīros svētku rītā. Raudāju, pazemojos tā, kā nekad zīvē nebiju darījusi. Pēc tam iegrimu dziļā depresijā un tikai ar laiku varēju mormāli funkcionēt. Izšķīrāmies pēc viņa iniciatīvas. Mans stāsts vis tik laimīgi nebeidzās, jo atpakaļ kopā nesagājām, viņs negribēja nekādus kontaktus, no visiem sociālajiem tīkliem mani izdzēsa, nevēlējās nekāda veida sazināšanos. Varbūt tā bija pat vieglāk, jo kā saka, kas no acīm prom ,no sirds laukā. Tas bija nenormāl igrūti, gribēju stalkot visu laiku, bet nu ja tā padomā, būtu vēl trakāķ, ja man nāktos viņu satikt. Bet protams, ka no sākuma viss atgādinās, kopīgās ģimenes, vietas, drēbes un pārējais. Bet nu tā arī pāŗdīvoju to periodu un tagam esmu laimīgi citās attiecībās. Man liekas ir ļoti grūti pēc laika saiet kopā, vismaz laimīgus stāstus par šo tēmu īsti neesmu dzirdējusi..

Ar savu puisi reiz izšķiros,jo sapratu,ka man ar viņu tobrīd nav pa ceļam. Daudz ko nevarēju tobrīd pieņemt viņa dzīvē,uzskatos,raksturā. Aizgāju, lai gan mīlēju viņu...un viņš mani. Pēc gada sagājām atkal kopā, mīlestība izrādījās stiprāka par visu. Nu jau pagājuši 8 gadi un esam arī precējušies. Lieki piebilst,ka pa šiem daudzajiem gadiem mūsu dzīves ir mainījušās par 180 grādiem, tāpēc arī nav iemeslu kāpēc nebūt kopā.

sveika ledija,tu neesi vieniga,mes vakar ar draugu ari pielikam punktu attiecibas
nu nav tas labakais feelings

Man ari notika pilnigi tapat ka tev. Tacu pec menesa draugs bija sapratis ka tomer grib but ar mani kopa un sagajam atkal kopa. Pagaidam nenozeloju ka devu otru iespeju, jo tagad vel vairak jutu to ka vins mani mil, daudz vairak rupejas un noverte mani. Nezinu kas bija uznacis un kas bus talak, bet pagaidam viss ir loti labi.

Man pavisam sen tā sanāca, tikai tā biju es, kas vēlējās šķirties. Iemesls līdzīgs kā Tavam puisim - nav tas klikšķis. Nebiju puisī tik ļoti ieķērusies un saratu, ka par vāju tās jūtas un tāpēc izšķīrāmies. Puisis ļoti pārdzīvoja (vēl tgd iespējams pārdzīvo), bet es zinu, ka atpakaļ nesaiesim atkal, ja nav jūtu, tad nav.
Novēlu Tev pārdzīvot šo laiku un satiksi labāku puisi, kur jums abiem būs abpusēji stipras jūtas, lai kādam nav jāaiziet. Bet šobrīd izbaudi brīvību pēc tik ilgu attiecību beigām.