man reiz bija sajūta, ka grimstu kaut kur līdzīgā bedrē, bet baigi laicīgi no tās izķepurojos! sākšu ar to, ka mūzika ieņem lielu lomu manā dzīvē, klausos daudz un iespaidojos daudz, jo mūzika nereti atgādina par atmiņām - sliktām un labām, un vēl dažādām.. nu tad es sāku ar to, ka visu mūzikas listi izdzēsu :D sameklēju pozitīvas, motivējošas dziesmas un sāku domāt, ko nu var mainīt, lai netiktu līdz tam .. sapratu, ka pie vainas pasivitāte! starpcitu, uz šo visu veda arī ne tikai pasīvisms (bet sakne ir un paliek pasīvisms :D), bet arī tas, ka pazaudēju, sarāvu draudzības! loģiski, ja no tavas dzīves aiziet forši cilvēki, tev vārdu vistiešākajā nozīmē , ir ĻOTI sūdīgi.. vēl jo vairāk tāpēc, ka jūties viens!!! un te nu ir tā spēlīte, ka tu vari būt starp cilvēkiem, bet justies vientuļš, bet vari būt viens un nejusties vientuļš, tātad, cilvēks nav tas, kas aizpilda to visu.. ne jau parasts cilvēks, bet tas, ar kuru tev ir tuvas lietas, tas, pēc kura ilgojies and so on. ja tev ir garīgā saikne ar cilvēku, tad viss ir super, vārdsakot!!!
nu jā.. okej, novērsos no galvenā. tātad, grimu un jutos vientuļi! nomainīju to plejlisti un izdomāju, ka jāiet skriet. draugi, kurus pazaudēju, bija no dzimtās pilsētas, bet patstāvīga dzīvošana man ir citur un tomēr, ir forši, ka, lai kur tu nebūtu, tevi vienmēr kāds gaida.
un tā nu tajā vietā, kur dzīvoju arī tagad, ko nu slēpt - kopmītnes, skola.. saucu meitenes skriet, atradu foršus domubiedrus! teiksim atklāti, saradās nodarbes un es tikai sāku zelt un plaukt un komplimenti bira kaudzēm. iedomāties nevariet, cik tas bija super, visur viss vienā pozitīvismā klāts.. paliku ļoti aktīva, ļoti dzīvespriecīga, metos avantūrās un gala rezultātā pati sapratu, ka dzīvoju vienreiz un TĀ NEVAR.. MEITENES, TĀ NEVAR!!!! filozofiju atstāsim vecumdienām pie kafijas tases, kad ar draudzeni gardi smiesieties par to, kā tajā zaļumballē Tevi izdancināja kaimiņu Juris :D
un jā, šo plaukšanu pamanīja un atgriezās arī mani vecie draugi, vispār, viss izmainījās.. sapratu, kur bija mana vaina un arī viņi saprata savējo, tagad (nav tik traki), bet drīzāk ir mainītās lomas, ka es eju un ceļu visus gaisā, ka nav ko sēdēt un niekoties, bet ejam kaut ko foršu darīt, un draugi tādi mierīgāki palikuši.. vispār, kopumā, gribu teikt, ka draugiem varbūt arī nebūtu tā lielākā nozīme tajā visā, man ir ļoti liels gandrījums par sevi.. par to, ka es sāku rīkoties un nekritu pavisam, par to, ka es atguvos, plauku un zēlu, un izdzīvoju tiešām superīgu gadu!!! JĀ - ŠIS GADS. pirms gada es biju ceļā uz to lielo bedri un ar jauno gadu es sāku pildīt savas apņemšanās un no pasīvās miera mikas gada laikā, esmu kļuvusi par hiperaktīvo cilvēku, kurš bez sabiedrības, pasākumiem, jautrības un mīlestības draugu starpā, vienkārši nevar! arī katram nogurumam un negulētajai naktij spurojos pretī un saku - pagulēšu vecumdienās, jaunība ir jābauda.
SAŅEMĀS, JŪS VARIET! IR VIENU DIENU JĀPIECEĻAS AR PLĀNU UN JĀĪSTENO TAS.
KAD CILVĒKS REDZ, KA TU PLAUKSTI, VIŅAM VELK PIE TEVIS... :)
105
