Grinčs

Īstenībā nē.. ne radu lokā, ne ģimenes, ne darba kolektīvā nav Grinča. Ir brālis, kurš negrib neko darīt, jo ir slinks :D bet vismaz egli katru gadu sarūpē mammai un sievai. Bet svētkus viņam patīk svinēt :)

es pati bieži vien esmu Grinčš :D Gribētu no visas sirds, lai ir savādāk, kā bērnībā... BEt, pieaugot, nav vairs TAS Ziemassvētku prieks!

manam viiram darbaa prieksnieks ir taads, taa vien liekas kad visi aizies vins to sarotaato egliiti pa logu izmetiis :D

jā, mans vīrs :D

Un tāpēc manī arī nogalina vēlmi censties un svinēt.

Pagājušo gadu tāds bija mans draugs. Bet tas bija tikai apstākļu dēļ. Šogad mēs abi ļoti gaidām Ziemassvētkus :)

Man gribās tā kā Kasīšiem, sapriecinār arī Grinču, bet kaut kā rokas neceļas,jo vienmēr ir atbilde- to negribu, šito negribu, tas ir sūds, tas ir bezjēdzīgi, egle ir stulba,jo skujas birst un visa planēta ir stulba uz Ziemassvētkiem.
Nu neko, šogad Grinčam Ziemassvētkos esmu sarūpējusi dāvanu:D kaut kā negribētos dzirdēt,ka tas ir sūds.:D

mans draugs.. īstens grinčš..bet no rosola un pīrāgiem gan neatteiksies :D

Padomāju... nav.
Vismaz pēdējos gadus nav bijis neviens tāds(kas bija pirms vairāk kā 4 gadiem es vairs neatceros).

Arī mans vīrs kādreiz īpaši neizjuta vēlmi svinēt. Bet tā kā es esmu īsts Ziemīšmāns, tad viss mainījās jau pirmajos kopīgajos svētkos. Visa atslēga ir dalībā. Ja kāds Tev no rīta līdz vēlam vakaram skrien uz riņķi apkāries ar bantēm un kvēpina kadiķi, nevar negribēt svinēt. Ja grib cepeti, ir jāpriecājas. :D

Man arī nepatīk, ka pazudusi tā foršā zsvētku sajūta, kas bija bērnībā.. Grinčs neesmu, bet nu nav vairs kā agrāk..:(

Neesmu kaa Grinčs, man Ziemassveetki patiik, bet katru gadu jau no bernibas ir taada divaina sajuuta tiesi z-sveetkos, liekas taads paardomu, mazliet vientuliiibas laiks. Man taaa vieniigajai?? :) Lai gan tie ir ģimenes sveetki, svinu arii ar gimeni utt, bet taas sajutas neizpaliek.

es pati bieži vien esmu Grinčš Gribētu no visas sirds, lai ir savādāk, kā bērnībā... BEt, pieaugot, nav vairs TAS Ziemassvētku prieks!

Diemžēl japievienojas Cukurvāverei. Šogad nav Ziemassvētku izjūtas, pilnīga vienaldzība, lai arī apkārt daudzi rosās, kaut ko gatavo, gaismiņas deg utt.

Bet man jau liekas, ka īstie Ziemassvētki pie mums atnāk tikai pieaugot. Bērnībā tas vairāk ir bērna skats uz dzīvām pasākām - tā vecīša gaidīšana, dzejolīsu skaitīšana, maģiskā lampiņu noskaņa. Ziemassvētku būtība jau nav greznos rotājumos un dāvanu kaudzē - bet tuvībā. Tāds, laiks, kad gribas būt patiesam un godīgam. Bērns to nesaprot, neuztver. Viņam dzīve ir vienkāršāka. Viņam tie nav tik daudz emocionāli mirkļi kā vien liels piedzīvojums - vai izdosies šajā gadā ieraudzīt vecīti, vai visi priecāsies par manu dzejoli, vai es saņemšu to īpašo lelli... Pieaugot Ziemassvētkiem ir cita vērtība. Tas nav tik daudz ņemšanas kā došanas laiks. Un pēc definīcijas ir vienalga ko dot - siltu tēju garāmgājējam vai pīrādziņus omei. Kopā būšana ir tā kas rosina cilvēkus izkārt lampiņas, bantītes, iedegt svecītes.

Laikam varu pievienoties Grinčiem!
Neteikšu, ka man neko negribas un man nekas nepatīk, dāvanas jau esmu sagādājusi laicīgi, jau sasaiņotas guļ plautos, zinu, ka būs svētku vakariņas, pasēdēšana, bet tā nebūs tāda, man šie svētki bieži izraisa skumjas, katrus ziemīšus esmu nobimbājusies! Šogad vēl vairāk droši vien, jo ir dažas lietas, kas vairs nebūs tādas kā citus gadus!
Laikam jau vairāk Grinčoju sevi, man patīk paēst svētku vakariņas, saņemt, izdalīt davanas un tad viss, nolīst savā stūrī.

man ta pat ka stellaglmr sakuma grincs bija draugs :D

Jāpierkīt,ka bērnībā saistījās ar dāvanām tie Ziemassvētki, bet tagad gribas tieši to pasēdēšanu ar mīļajiem. Brālis atbrauc, ar senčie pasēžam, viss tas process,ka gatavojam ēdienus, rūpējam galdu, taisamies ciemos utt...mīļi.

Es pati esmu Grinčs. Nu jau vairākus gadus ģimenes lokā nekas netiek svinēts, jo ģimene ir šķirta. Ja tā padomā, arī nav draugi ar kuriem svinēt, jo katram sava dzīve un darīšanas. Tā nu jau vairākus gadus svētkos esmu viena, līdz ar to par kaut kādu svinēšanu vai svētku sajūtu nevar būt ne runa. No sākuma bija skumji, tagad jau tik ļoti pie tā pierasts, ka par Ziemassvētku tuvošanos nojaušu vien no reklāmām un kustības veikalos.

čāča,
es iedomājos - varbūt nejautā ko tas Tavsdarba Grinčs domā par to vai šito, bet dari.. sarūpē kādu pārsteiguma dāvaniņu, uz tējas tasītes uzliec kanēļastandziņu, utt...
Var jau būt, ka kaut kas iekšēji aizskars viņa sirdi - ārēji gan jau nē, bet iekšēji varbūt...

Man kaut kā šķiet, ka šie Grinči ir dzīvē vīlušies cilvēki, varbūt ir sliktas attiecības ar ģimeni... Ir kādi personiski iemesli, kādēķ ir šī nepatika pret Ziemassvētkiem.
Jo, ja nav kam dot un nav kas dot, ja navar ko kopā pavadīt šo kopābūšanas laiku - tad cilvēks aizslēdzas un uzliek "man nepatīk, es negribu, tas viss ir stulbi" masku.

Jo tājau ir kā meitenes rakstīja - Ziemassvētki nav tikai dābanas un lampiņas, tas ir kas daudz, daudz vairāk! :)

Un ir skaisti, ka ir šis brīdis gadā, kad cilvēki paraugās uz pasauli un saviem tuvajiem savādāk...

Jā. Es! :D ja pirms svētkiem gaidu un priecājos, tad tieši svētkos, varu pazust, jo man viss sāk tracināt. :D bet man tā visos svētkos. Es vienmēr atceļu savas dzimšanas dienas ballītes. Tajā dienā visus ienīstu. :D

Draugs. Bet nu nav tā, ka viņam viss riebjas un slikti metas no Ziemassvētku dziesmām vai dekoriem. Viņam vienkārši ir vienaga. Es viņu daļēji saprotu - viņam visas svētku dienas ir jāstrādā sakarā ar eiro ieviešanas procesu. Es vismaz daļēji cenšos uzburt viņam to svētku prieku - saliku lampiņas istabā, pērku mandarīnus un kūpinu sveces. Pirmdiea uzatisīšu svētku vakariņas un smuki pasēdēsim. Respektīvi, radu tādu atmosfēru, lai viņš justos labi. Un pat teicu, ka man dāvanu nevajag, lai čalais nebūtu stresā par piemērotas dāvanas atrašanu. Cik es laba :D

Mani nekaitina viņa nostāja pret svētkiem, jo man netiek pārmests par svētku noskaņas radīšanu.