Kā jau te tika minēts, arī mani pārņēma neērtības sajūta, redzot dažas no vakardienas epizodēm ar šo cilvēku dalību, bet tad man palika vēl lielāks kauns par to, ka es pie sevis šausminos - tā taču ir viņu abu dzīve, kura vienkārši izlikta apskatei un nesaudzīgi izgaismo katru mazāko nepilnību un savdabību (kuru tur netrūkst, jā). Sēdēju dīvānā un domāju - bet mums līdzās, bez ieslēgtām kamerām, notiek vēl lielāki "ārprāts, kādi viņi!". Tikai mēs, dzīvojot savas "normālās" dzīves, to nezinām, neredzam, nedzirdam un naktīs guļam siltu pēcpusi. Vai viņiem nav tiesību būt savdabīgiem tikai tāpēc, ka mums ir šoks, nepatīks, jāšausminās, kauns un vēl vesela rinda sajūtu? Un dažbrīd domāju - nez, kas sanāktu no mūsu attiecību atspoguļojuma, ja tām pieslēgtu uz lielāku skatītāju skaitu un interesi tendētu šovu kameru? Cik foršas piektdienas vakaros pie Tv sēdošo acīs būtu mēs? Jā, jā, mēs nepiedalāmies tādos šovos, bet tas nemaina lietas būtību.
Un jā, arī man ir žēl Magones. Tiešām gandrīz nagi niez viņai palīdzēt, tikai nezinu, vai tas maz ir iespējams - pārāk ilgi viņa ir sabijusi vidē, kura viņu ir izveidojusi gandrīz pirmatnēji godīgu, atklātu, bet, šķiet, ļoti labsirdīgu un cilvēcisku - ar visām kļūdām.