Kopā vai nē?

Jā, būtu gatava un šoziem tas tiek arī plānots, neskatoties uz to, ka tikko uzsāku darbu jomā, kuru pašlaik apgūstu augstskolā. Arī jauno valodu mācos un pamatus jau esmu iemācījusies, lai varētu kaut nedaudz iejusties jaunajā valstī. :)

Tas atkarīgs no tā, cik ilgi esam kopā un cik labi pazīstu vīrieti. Tagadējam draugam brauktu līdzi un nav pat divu variantu, bet ja man būtu kāds cits, kuru pazīstu tikai kādus 3-5 mēnešus, vēl īsti neiepazīts (dažādās situācijās), tad nekur nebrauktu.

Dažreiz nožēloju, ka atteicos no šādas iespējas.

Jā , kapēc, ne ? Karjera galīgi nav mans lauciņš :)

Šim cilvēkam dotos līdzi un otru debess malu, ja vien viņš man prasītu, bet viņš neprasītu, jo zina,ka citur es izdzistu.

Ja mēs brauktu ar reālu plānu, jā, dotos līdzi.
Plāns = viņam tiktu piedāvāts darbs, reāli zinātu, ka vismaz 1 no mums abiem pelnītu, būtu no kā dzīvot vismaz kamēr es atrastu darbu.

Mani te nekas īsti netur, ja nu vienīgi būtu skumīgi draugus pamest, jo pārvācoties tos nāktos zaudēt :( Bet savādāk, man viss vienalga, brauktu...

Jā!

Nē. Es ar esmu prom un tūlīt būšu atpakaļ mājās, esmu jau pietiekami pablandījusies pa pasauli ar un bez 2. pusītes. Gribu pie savas ģimenes.

Esošajam draugam - noteikti jā. Jo viņš ir mans lielākais balsts, stiprā klints, turklāt par dzīvi tik apdomīgs, mērķtiecīgs, liels plānotājs, ka, ja viņš gribētu kaut kur braukt, tad plāns būtu rokā un man ne mirkli nevajadzētu šaubīties.

Jā, es tā izdarīju! Bet ko tur pamest? Karjeru? Pff, karjeru var izveidot arī citā valstī! Ar ģimeni un draugiem tā grūtāk, bet nu mūsdienās jau ir miljons ceļošanas iespēju + skype, telefons. Ar mūsdienu tehnoloģijām pasaule vairs nav TIK liela :)

Esmu jau tā izdarījusi. Bet tas nebija vienkārši nesen sastapts puisis, bet gan jau vairākus gadus mans oficiālais vīrs. Un vispirs viņš aizbrauca viens, iekārtojās, atrada mājvietu un tad atbraucu es. Tobrīd vēl nezinājām vai paliksim uz pavisam vai tikai kādus gadus padzīvosim ārzemēs. Noteikti neko nenožēloju!

Nē.
Vienīgais izņēmums varbūt varētu būt, ja šis vīrietis būtu mans vīrs. Citādi - nē. Neesmu gatava visu upurēt, no visa atteikties tikai čaļa dēļ. Es vienmēr apsveru sliktākos variantus arī, jo dzīvē visādi gadās, nav viss tikai skaisti un pūkaini, un ja es visu upurētu un viņš pēc tam izdomātu šķirties, es būtu tā, kas tur paliktu viena un bez nekā, visu pametusi. Paldies.
Turklāt, man ir svarīga mana ģimene un mani sasniegumi. Neesmu radusi savu dzīvi pakārtot vīrietim. Primārais man ir man pašai justies labi. Svešumā bez draugiem un ģimenes es nejustos labi, to zinu 100%.

Viss ir relatīvi!
Ja patiktu Latvijā, būtu laba karjera, negribētu projām, puisis nebūtu tik svarīgs- noteikti nē!
Ja tāpat gribētu prom, uz puisi liktu lielas cerības, karjeras kāpnēs augstu nebūtu uzkāpusi- tieši tā arī izdarīju.

ja

Ar savu vīru jā, kaut šovakar, jo īpaši, ja uz kādu siltāku zemeslodes daļu. Ir man karjera, bet tā nekad nebūs svarīgāka par ģimeni. Es ļoti labprāt gribētu atļauties būt sieviete, kas vnk ceļo līdzi vīram, audzina bērnu un taml. Esmu jau izmēģinājusi uz gadu, ļoti patika, šobrīd strādāju, lai nedaudz piepelnītos un tāpēc, ka darbs ir sirds darbs.

ja zinātu, ka tur, kur mēs dotos būtu labi un viss kārtībā, tad jā.
bet tā spontāni gan nē

Pašlaik esmu tādā situācijā. Draugam piedāvā labu darbu Vācijā. Līdz gada beigām jādod atbilde.

Jā.