Dzīvnieku jūtas

Mans kaķis ir atriebīgs, cimperlīgs un tāds palaidnīgs...reizēm acīs jau var redzēt,ka kaut kādas blēņas prātā.:D

Šaubos, ka dzīvnieks var būt iemīlējies, bet par pārējo (minēto) - kāpēc gan ne? :) Salīdzināt gan es negribētu ar cilvēku...

Es domāju, ka suņi ir ļoti jūtīgi. Bet par to, ka dzīvnieki izjūt tādas pašas emocijas kā cilvēks - diez vai. Noteikti vienai vistai neskauž, ka otrai raibāks kažoks :D viņai pooooo... ka tik tārps kāds treknāks patrāpās. :)

Protams, ka ir.

Noteikti vienai vistai neskauž, ka otrai raibāks kažoks viņai pooooo... ka tik tārps kāds treknāks patrāpās.

+ :D :D

Dzīvniekiem noteikti ir emocijas. Man grūti spriest, vai dzīvnieks jūt to pašu, ko cilvēks, bet kopumā tās emocijas mēdz būt ļoti dažādas. Kad mans mincis ir apslimis, viņš guļ savā mājiņā noskumis - ūsiņas nolaistas, nav intereses par apkārtnotiekošo, actiņas skatās kaut kur bezmērķīgi tālumā. Vai, piemēram, kad uzšauju viņam pa dupsi, viņš piepūšas un pa visu dzīvokli, bļaudams skrien man pakaļ, lai atriebtos - ieķertos kājā un paplosītu. Man gan liekas, ka šādas situācijas ir situatīvas - diez vai dzīvnieks nedēļu kaļ atriebības plānus vai plāno, kā tiksies ar savu mīļoto.

"Šādas emocijas" nevis "situācijas".

Es nedomāju, ka tādas pašas kā cilvēkiem, bet kaut kas līdzīgs ir.
Bet reāli suņi ir ļoti saprātīgi, kad es tiku pie sava, es par to ļoti brīnijos. :D Man agrāk ar dzīvniekiem nebija tik tuvas saskarsmes.
Viņa domā un ir ļoti saprātīga un saprot visu ko es viņai saku, es nebrīnītos,ja viņa vienu dienu sāktu ar mani runāt :D

Mans trusis noteikti ir dusmīgs un ar dzīvi šinī dzīvoklī neapmierināts palaidnis. Ļoti šaubos, ka kādu no mums viņš ir iemīlējis, bet uzmanību gan pieprasa diezgan, citādi apvainojas. Ziņkārīgs arī ir.
Vispār jā, uzskatu, ka arī dzīvnieciņiem piemīt visas tevis nosauktās jūtas.

Mana sune ir greizsirdīga uz citiem dzīvniekiem. Ja redz, ka glaudu citu suni vai kaķi, tad uzreiz rej, rūc un dzen prom svešo :D

diez vai dzīvnieks nedēļu kaļ atriebības plānus vai plāno, kā tiksies ar savu mīļoto.

Būtu interesanti :D :D

Es domāju - vai tās cuciņas, mazie sivēntiņi veģetāriešu disksuijā ieliktajā video arī savās domās raud,kā mazi cilvēkbērni un domā - "ārprāc,kā man sāp. mammu, mammu. Palīdzi."

Milla, bet cik nav dzirdēts, ka kaķiem un suņiem skauž, ka ģimenē ir ienācis jauns dzīvnieciņs, vai pat bērniņs un tam tiek pievērsta lielāka uzmanība.

Neesmu pārliecināta par visiem dzīvniekiem, bet noteikti tie, kas apveltīti ar lielāku intelektu (suņi, kaķi, ziloņi, visi lielie plēsīgie dzīvnieki) izjūt emocijas. Manas mammas kaķene mēdz apvainoties, ja viņai par kaut ko aizrāda. Apsēžas istabas vidū, neatsaucas uz savu vārdu, pagriež muguru. Ja nāku un mēģinu viņu apgriezt ar skatu pret mani, parasti sastings kā akmens, un man tad jāpiepūlas, lai šo izbīdītu no vietas..
ir taču zināms fakts, ka, piemēram, ziloņi apraud savus mirušos. Vai tās nav emocijas? Suņi, kas skums pēc sava miruša saimnieka un pat nomirst no skumjām. Manuprāt, tieši intelekts ir tas, kas nosaka, kā apkārtējā pasaule un stimuli tiek uztverti un kā uz tiem tiek reaģēts.

:D man laukos kaķene,kad viņu nosauc vārdā sastingst- pat aste sastingsts..un viņas saimniekam tas reāli kaitina..viņš gatavs uzprāgt,kad šī izdomā sastingt:D

Milla, bet cik nav dzirdēts, ka kaķiem un suņiem skauž, ka ģimenē ir ienācis jauns dzīvnieciņs, vai pat bērniņs un tam tiek pievērsta lielāka uzmanība.

To gan es nenoliedzu, jo mana mazā suncīte arī ir greizsirdīga :D Nedod dievs, ja kāds paņems klēpī kaķi - uzreiz skries, ries, rūks, trieks viņu prom un pēc tam sēdēs blakus un sargās, lai tik atkal nelien pie viņas "privātīpašuma" :D

Noteikti vienai vistai neskauž, ka otrai raibāks kažoks viņai pooooo... ka tik tārps kāds treknāks patrāpās.

Pārsmējos. :D

Man šķiet, ka gluži tieši tādas pašas nav, bet vispār jūtas dzīvnieciņiem, protams, ka ir.
Ne jau tāpat vien mana mince ņaud, kad durvis aizslēdzu un prom uz darbu eju un kad atnāku no darba, tad arī dzirdu, ka mazā jau ņaud, nevar sagaidīt, kad atslēgšu durvis. Citreiz viņai patīk mani pakaitināt - skatās acīs un skrāpē mēbeles. :D Nereti dod bučas un nāk mīļoties. Love mana. (l)
Kad dzīvoju laukos mums bija divi suņuki un kaķi, kas mūs ar brāli un māsiņu vienmēr pavadīja uz autobusa pieturu un pēcpusdienā skolnieku autobusam atvedot mūs mājās, mazie pūkainīši vienmēr bija pretī, sagaidīja, pavadīja uz mājām. Ehh, asaras acīs sariesās atceroties šīs mazās, mīļās dvēselītes, kuras nu jau ir labākos medību laukos.
Mīlu es dzīvnieciņus. (l)

Domāju, ka kaut kādas līdzīgas emocijas kā cilvēkiem, ir arī dzīvniekiem.

Maniem paziņām ir sunene, kura dzīvo koka mājiņā. Pie viņas katru nakti skrēja svešs suns, lai pagulētu vai pamaigotos, nezinu, un agri no rīta pa kluso lavījās prom. Un sakāt, ka dzīvniekiem nav mīlestības!? :D

Ir, ir dzīvniekiem jūtas.
Pārdzivojums/bēdas - kad nomira mūsu pirmais suņu puika, sunene ļoti pārdzīvojavai, visu dienu gulēja saritinājusies, vai nāca pie mums un bakstījās ar purniņu, acīs bija asaras. Pat burunduks pārdzīvoja, bija netipiski mierīgs, viņš vienmēr ar nepacietību gaidīja kad suņi nāks iekšā, parasti ieķēries būra restītes stāvēja un sekoja suņu kustībām. Kad nomira burunduks, sunene arī bija bēdīga, varēja redzēt, ka asariņas tecējušas.

Prieks - Kad ilgāku laiku neesam mājās, abi suņi ir pārlaimīgi, kad ierodamies - skrien, lēkā un smilkst aiz laimes.

Greizsirdība - sunene paliek dusmīga, ja mīļoju tikai suņu puiku. Ja paijāju kaimiņu suni, tad nāk un bakstās ar purnu, lai viņu arī paijā. Nenod Dievs ja viņa redzēs, ka kaķi paijāju. :D

Kauns - Ja sunene izdara blēņas, viņa nolaiž ausis un nāk pielīst, dod bučas, Ja puika izdara blēņas, viņš ierauj asti starp kājām un iet kaktā nokaunēties.

Mīļums - ik pa laikam abi suņi nāk vnk pieglausties, pabaksta ar purnu, lai viņu samīļo. Abi guļ vienā gultiņā, uz mai'ņā viens otru izmanto kā spilvenu.