Daudzi komentāri (ne vien šeit, foruma vidē, bet arī ārpasaulē) par šo tēmu šķiet atklāti savādi. Teiksim, sašutums par to, ka gaļēdāji tiek dēvēti par slepkavām. A kā citādi dēvēt cilvēku, kurā dēļ kāds ir miris? Pasīvs slepkava, es teiktu. To, cik negatīva nokrāsa šim slepkavas jēdzienam tiek piešķirta, nosaka katra individuālā vērtību sistēma, taču atsacīšanās no šī apzīmējuma piemērošanas šķiet neadekvāta. Tāpat kā neizpratne par to, ka tiek piesaukta vienaldzība pret mirušo dzīvnieku ciešanām.
Un nevajag pārprast, es neienācu šeit, lai uzkakātu kādam vai apelētu pie augstās sirdsapziņas, vien izteicu savu neizpratni. Pazīstu cilvēkus, kuri gaļas ēšanu skaidro (nevis attaisno; nedomāju, ka par savu rīcību kādam būtu jātaisnojas) ar to, ka cilvēks pēc dabas esot slepkavnieks. Ok, nostāja skaidra, paldies. To es saprotu un kaut kādā mērā arī cenšos pieņemt.
Video sen atpakaļ bija redzēts, tomēr aizvien uzdzina fizisku nelabumu un galvassāpes. Un, jā, esmu panaiva, pārlieku empātiska (kas reizēm ļooooti sāpina), bet atļaujos būt tik kategoriska un paust, ka nesaprotu cilvēka spēju būt līdzdalīgam slepkavību ķēdē, bet tai pašā laikā just maigumu pret sev līdzīgajiem. T.i., uzskatīt par normālu, ka dzīvnieka misija ir nāve pilna šķīvja vārdā, bet cilvēks ir radības kronis. Vai arī dzīvnieku dalīšanu mīlamajos un nogalināmos. Vecais labais piemērs: glaudu sunīti, ēdot desmaizi. Un, nē, neizdalu sevi kā kādu īpašu, no pārējās nelietīgās cilvēces atdalāmu personu, tāpēc zināmā mērā izsakos arī par sevi.
Gaļu, zivis neēdu.