Ar vīru esam tāds pāris,kas jau kopš iepazīšanās sapņoja par bērniem.
Jau ir neskaitāmas naktis raudātas, acis izraudātas un pie ārstiem būts. Tās runas par to,ka visādi brīnumi pasaulē var notikt-ļoti kaitina, īpaši tad,ja cerības ir zaudētas.
Lasīju diskusiju par to,vai varat savu dzīvi iedomāties bez bērniem. Mēs nevaram un nespējam pieņemt to,ka māja ir tukšu, bez bērnu smiekliem un mazu solīšu dipoņas.
Cenšos domāt-bet ir taču citi,kuriem var būt bērnu,bet viņi negrib bērnus! Tad man ir jautājums-kāpēc negribēt? Kā pārdzīvot to,ka nekad nebūs savs miesīgs bērns?
Tālāk domājam par adopciju vai audžu ģimeni. Par adopciju vēlāk, bet ir jautājums par audžu ģimenēm. Kā tas ir - es paņemu kādu bērnu no bērnunama, vedu mājās, es baroju viņu, rūpējos un - kā tas atšķiras no adoptēta bērna? Man audžu bērnu var pēkšņi atņemt?
22
