Vai jūs varat iedomāties savu dzīvi bez bērniem?

Nē, nevaru iedomāties!
Mums kopā ir tiiiiik interesanti izzināt, iepazīt, iemācīties, ņemties un darīties, apskatīt un pačamdīt, darboties, rosīties. Dzīve ir uzņēmusi jaunus apgriezienus (l)

Bērni nav tikai apgrūtinājumi vai problēmas, tie ir arī liela jautrība, nenovērtējama mīlestība, rosība, prieks, lepnums utt.!

Jā man arī ome jau gadiem mēğina iestāstīt,ka mans sapnis esot apprecēties un dzemdēt,jo tāds ir katras meitenes sapnis.Kādu laiku strīdējos pretī,tagad tikai nodūcu,ka jā,jā labi.Kad viņa čīkst,ka ne dēls,ne meita nepalīdz,kaut abi dzīvo blakus,bet nevar pat ciemos ienākt,nekaunos atgādināt,ka šī cilvēku nepateicība ir iemesls kāpēc man bērnus nevajag. Netaisos dzemdēt,upurēt sevi tik tāpēc,lai būtu,kas pēc nāves zemē iebāž,gan jau virszemē nesapūšu.

Jā, nu, te lielai daļai nav skaidrs, ko sniedz bērns UZREIZ PĒC PIEDZIMŠANAS. Bet, nu, patērētāju sabiedrībā dzīvojam, nav brīnums. Paris ļoti korekti un pareizi izteicās, tāpat arī arieta.

Džuliana ļoti labi uzrakstīja. Uzskatu, varbūt no manas puses subjektīvi, bet labākās mammas ir tās, kuras jau no pusaudžu gadiem zin, ka gribēs ģimeni un bērnus.
Tā bezbērnošana ir tāds kā prettrieciens tam, kas ir bijis vēsturiski pieņemts jau gadu simtiem - sievietei jābūt par māti un mājas atmosfēras uzturētāju, bet te pienāk 21. gadsimts un beidzot sieviete var izvēlēties dzemdēt vai nē. Un pēkšņi uzrodās visas tās, kas negrib bērnus, - tādas sievietes ir bijušas visos laikos, vienkārši sabiedrības uzskati tad bija daudz stingrāki un to ģimeni vajadzēja veidot. Bet tagad!? Katrs izvēlas tādu dzīvi, kādu viņš uzskata par kvalitatīvu un nevienam nav tiesību kaut ko pārmest. Domāju, ka šāds modelis būs biežāk sastopams nākotnē. Tas, protams, neizslēdz varbūtību, ka kādreiz šāda sieviete nepārdomās un beigās tiks pie atvases, bet, kamēr cilvēkam tas nav plānos, nevajag bakstīt visu laiku acīs kaut kādus pieņēmumus par nepilnvērtību.
Un es neuzskatu, ka tādēļ es nīstu bērnus, tieši otrādi, man viņi patīk, ļoti interesanti ar viņiem ir jebkurā vecumā. Bet lai es pati diendienā ņemtos ar bērnu - es to nevaru iedomāties. Tas ir par traku - visa tā slimošana, audzināšanas grūtības, ja vēl kaut kāda hiperaktivitāte, tad vispār gals klāt.

Kā var pateikt to,ka bērns ir apgrūtinājums un ar viņa nākšanu pasaulē tu ziedo savu laiku un naudu un visu pārējo? Tas jau skan egoistiski! Ģimene vispār cilvēkam ir vajadzīga,jebkuram! Neticu,ka ir tādas kuras bez tā varētu iztikt un kategoriski pateikt nē bērniem!
Jo to mīļumu un prieku,ko ienes bērns nevar aizstāt ne ar ko! Un šeit arī runājiet par to,ka pieaudzis bērns nepalīdz,neiet ciemos.. Nu mīļās mātes,pašas jau izaudzina tādu to bērnu! Pamati ir jāieliek jau sākumā ! Arī man mamma no mazotnes mācija būt kārtīgai,nu es tāda esmu visu dzīvi! Pamatus ieliek vecāki!

Es nevarētu iztēloties savu dzīvi bez bērniem. Man gribas bērnus un man patīk bērni. Mans vīrietis arī domā tāpat.

Labi, sievietēm, kam ir ap 30 un saka, ka bērnus nevēlas, ok, bet sieviete 20 tik kategoriska, nu-nu...

Mademoiselle, 20 gados daļai tā ir pārejoša negribēšana :D Ar laiku jau domas mainās.

Mademoiselle, 20 gados daļai tā ir pārejoša negribēšana Ar laiku jau domas mainās.

nu tieši tā, knapi augstskolu beigušas un gudri spriedelē, man arī bija periods, ka nē, bērnus nekad mūžā, bet viss plūst un mainās, un tad saproti, ka nekas nav akmenī iecirsts. Pat vismazākais notikums var apgriezt uzskatus kājām gaisā.

Es piekrītu Riot par to prettriecienu, tomēr man domāt, ka nebūs tā vis, ka cilvēki izvēlēsies palikt bez bērniem.

Es, piemēram, varu saderēt, ka vismaz puse no šeit esošajām kategorisko "nē" teikušajām meitenēm apbērnosies līdz 35 gadu vecumam. Tā tas vienkārši notiek - paliec vecāks un tā materiālā plakne sarūk, vairs nav tā doma : "Ai, es viņā tikai ieguldīšu un ieguldīšu un pretī saņemšu tikai piedirstu pamperu un zvanu Ziemassvētkos." Nu, ja došana pati par sevi nesagādā prieku, nevar jau otru piespiest, tāpat arī nu nav visām sievietēm jādzemdē, it sevišķi tām, kas negrib (jo pēc tam visu atlikušo dzīvi nabaga bērnam var nākties klausīties - es tev visu savu dzīvi esmu atdevusi, kā tev nav kauna utt). Tikai nevajag noniecināt tās vērtības - ģimeni, bērnus, mīlestību -, kas citiem ir svarīgas.

Ance, es arī to nebiju domājusi tik kategoriski, bet varētu būt, ka būs vienmēr kāda daļa sieviešu, kam tie bērni arī nebūs un tā būs lielāka daļa nekā agrāk, piemēram, pirms gadiem 50.
20-30 gadi ir tāds pārmaiņu etaps, ka pārdomāt var reizes 30, un tomēr - labāk tad to ģimeni veidot apzināti, lai ir tā vēlme pēc bērna, nevis tāpēc, ka "man ir 25 un jau tā kā vajadzētu". Tas nekas, ja dažai tā vēlme būs tad, kad gadi iet pāri trīsdesmit.
Ā, bet tad ir par vēlu, tad jau tā vecā māte skaitās, jo pēc 40 jau dzīve beidzās, kā es te esmu pamanījusi pēc rakstītā :D

Es nevarētu iedomāties savu dzīvi bez bērniem.
Bērni dod lielāko piepildījumu dzīvē. Daudzi to apzinās un izjūt pusmūžā kad pārvērtē savu dzīvi.
Ar gadiem domāšana uz uzskati mainās un gadās situācijas kad rodās sajūta ka viss ko esi sasniedzis un ieguvis nevienu īsti neinteresē un nevienam nav vajadzīgs. Un nav neviena kas tevi novērtē un atbalsts tikai tāpēc ka tu esi.

Tad jau sieviete 20 gados nevar būt kategoriska arī attiecībā uz citiem dzīvesplāniem.Ir skaidrs viens,ka tās,kas raksta,ka patīk citu bērni un ar tiem spēlējas,bet savus negrib,vienkārši tiem vēl nav gatavas.Bet nu es neticu,ka es,kas ar bērniem pat nerunā,izvairās no iešanas pie kāda,ja tur būs bērni ņemšu un sākšu spiest laukā kviecošus,rozā bērneļus,ucināšos ar tiem,bučošos un citādi ņemšos.Nu nebūs tā!Nu nav manā dzīvē bērni nekāda laime,savu mīlestību es atdodu draugam un suņiem un man ar to pietiek.Mana laime ir karjerā un darbā ar suņiem.

Man ir 20 gadi un visu savu turpmāko dzīvi esmu gatava būt bez bērniem. Man pat nav otrās pusītes,man pašai reizēm šķiet,ka esmu dzimusi,lai savu dzīvi nodzīvotu viena. Man nekad nav bijušas pamestības sajūtas,vientulības,vienmēr ir paticis būt vienai.

galīgi nepiekrītu Mademoiselle.
ir tomēr sievietes,kuras tā tiešām domā un kuras nemaina savas domas.

Nē, nevaru iedomāties.
varbūt tieši šis dzīves posms man, pareizāk sakot- mums, nav viss piemērotākais bērniem.

Es varu un iedomajos sevi bez berniem. Es izskatu ka buut maatei ir aicinaajums kursh nepiemit visaam sievieyeem, jo citaadi nebuutu pamestu, nogalinaatu, nomociitu beernu. Uzskatu ka beerni nav vienigais sievietes piepildiijums, uzskats ka taa tas ir ir novecojis un nostada sievieti arhaiska inkubatara lomaa.

Nebrīnos.Lasdot tavus vakardienas izteikumus par tavu mammu, ta arī zinaju ka šite atradišu tadu tekstu.

Man ir 20 gadi un visu savu turpmāko dzīvi esmu gatava būt bez bērniem.

Ir naivi uzskatīt ka pēc 20 gadiem tu domāsi tāpat.
Domas un uzskati (it īpaši par ģimeni, bērniem) mainās ar laiku.

Ja netici paprasi saviem vecākiem.

Dionysus ++

Man šķiet, ka tās, kuras saka man nekad nebūs bērnu tā saka kaut kādu notikumu vadītas,piemēram, daudz mazāks brālis vai māsa, nesaskaņas ģimenē, slikta apkārtējā pieredze.

Esmu vēl tam daudz par jaunu, bet zinu, ka man bērni noteikti būs, tā ir katras ģimenes prieks un laime.