Vai jūs varat iedomāties savu dzīvi bez bērniem?

Un pirms bērniem, pēc tam,kad viņi aizies savā pasaulē? Kam tu būsi derīgs?
Iepriekš, pelnīji, lai varētu radīt, tagd, lai izaug. Nu, izaugs bērni, aizies savās ģimenēs... paši elnīs, augs, tad tu paliksi nederīgs nekam, pēc tavas loģikas. Un vēl nedod dievs, nevienam tas tavs uzņēmums nebūs vajadzīgs.
Neesi iedomājies, ka dzīvojot un audzinot bērnus ar šādu domu, tu viņiem uzspied dzīves ceļu un atstāj bez izvēles?

Ir tāda ~2 gadus veca intervija ar Beslanu Abdulmuslimovu, kurā viņš runā par latviešiem. Tā teikt, skats no malas.
Viņam bija pilnīga taisnība, kad viņš teica, ka latvieši neuzsāk attiecības, jo tās var slikti beigties, nelaulājas, jo var būt jāšķiras, nedibina uzņēmumus, jo var bankrotēt, nelaiž pasaulē bērnus, jo tie var izaugt par sliktiem cilvēkiem un viņiem var nebūt planšetdatora, utt. Nožēlojami. Cik ilgi tā dzīvosim? Ir jāmēģina, ir jādara, lai arī rezultāts nekad nav zināms! Tad jau uz ielas un lielveikalos tagad iet nedrīkst!
Par sevi. Uzņēmums ir tikai līdzeklis, lai katrs no bērniem varētu iespēku robežās nodarboties ar to, kas patīk uzņēmēja statusā. Man nav principiāli, vai pēc 20 gadiem uzņēmums nodarbosies ar to pašu vai - pilnīgi citām lietām.
Pats ceru būt vajadzīgs mazbērniem, kuri, cerams, būs, vismaz kādi 15. :-D

Tātad, tikai plika cerība, bet reāli - visu esi atdevis kaut kam, lai sasniegtu kaut ko, kas ir tikai cerības līmenī un tev pašam nedod nekādas garantijas.
Tev tā ir piepildīta dzīve, citam - egoisms, citam, atkal pavisam kaut kas cits. Tieši tāpēc mēs esam dažādi, lai nodzīvotu dzīves dažādi.

Tu uzskati, ka sievietes ir domātas tikai bērnu radīšanai, tev ir tiesības tā uzskatīt, bet nav tiesību noniecināt tos, kas uzskata savādāk. Lai kā arī tev gribētos, tu neesi visuvarens. :)

Tātad, tikai plika cerība, bet reāli - visu esi atdevis kaut kam, lai sasniegtu kaut ko, kas ir tikai cerības līmenī un tev pašam nedod nekādas garantijas.

Kādas garantijas?! Par kādām garantijām mēs vispār varam runāt? Tiem, piecdesmit četriem, Zolitūdē, kādas bija garantijas? Nav šai dzīvē nekādu garantiju, ir vienkārši jādzīvo.

Tu uzskati, ka sievietes ir domātas tikai bērnu radīšanai, tev ir tiesības tā uzskatīt, bet nav tiesību noniecināt tos, kas uzskata savādāk. Lai kā arī tev gribētos, tu neesi visuvarens.

Es neuzskatu, bet jūs pašas nebijāt spējīgas atbildēt, kam tad jūs īsti esat radītas? Es uzdevu jautājumu, uz kuru atbildi no jums tā arī nesaņēmu.

Tu arī konkrēti neatbildēji,kam radīti vīrieši, tikai par un apkārt.
Esmu radīta, lai dzīvotu, lai iepazītu cilvēkus, lai veidotu sevi. Un tad jau redzēs, kur mani dzīve aizvedīs,bērni - labi, būs bērni, ģimene, labi, nebūs lemts, nebūs. Es neskrienu un netiecos pēc kaut kā viena. Nevaru pateikt, ka būšu mājsaimniece, vai karjeriste, nevaru pateikt, kur būšu pēc kāda konkrēta laika un kas būšu.
Bet es zinu, ka kādreiz noteikti pienāks brīdis, kad savu ceļu redzēšu skaidri.

Ja tu gribi konkrētu atbildi, par jebkuru, tad visi cilvēki piedzimst un nomirst, tas ir viss, kas ir konkrēts un dots, to nevar mainīt. Bet ielikt vēl kādos rāmjos, kā ''sieviete-bērni, pavards, vīrietis- mednieks'' nevar.

Tu arī konkrēti neatbildēji,kam radīti vīrieši, tikai par un apkārt.

Tu uzdevi jautājumu par mani - par sevi tad arī atbildēju.
Ja par vīriešiem vispār:
1. Mēs esam radīti jums un jūs - mums. Tikai mēs viens otram varam radīt laimes sajūtu un labsajūtu.
2. Aizmirstā lieta - vīrietis - aizstāvis un lielgabalu gaļa (nepieciešamības gadījumā).
3. Par ģimenes labklājību tomēr vēl arvien atbildību tomēr prasa no vīrieša.
4. Sava daļa - bērnu audzināšanā.
Noteikti kko aizmirsu, bet īsumā - viss.

Jā, pilnīgi mierīgi varu iedomāties savu dzīvi bez bērniem, kaut uzskatu, ka būtu laba māte. Vienkārši, ja dzīvē situācija neizveidosies tāda, ka pretī būs arī kāds labai tēva un partnera lomai, tad bērnu nedzemdēšu. Iespējams, padomāšu par adopcijas iespējām. Vecumdienās mūsdienās vientuļi paliek cilvēki, kuriem ir bērni, tā kā tas nav arguments bērnu radīšanai.

Daba ir iekārtojusi sievietes ķermeni tā, ka viņai ir lemts būt mātei, bet kā dzīve pierāda, tad ne tikai tai. Arī sieviete profesionālajā ziņā var sasniegt tos pašus augstumus, ko vīrietis, tikai pagaidām sievietēm ar bērniem apstākļi karjeras veidošanai nav no tiem draudzīgākajiem. Sievietēm vajadzētu kļūt vārda visdziļākajā nozīmē kļūt FEMINISTISKĀKĀM, nevis iztaisīties par vīrieti bez krāniņa. Šodien tieši aizdomājos par feminismu, cik patiesībā tas ir nepilnīgs, jo neņem vērā visu sievietes būtību. Būt mātei - arī tā ir sievietes daļa.

Ir viegli rakstiit tekstus kaa Melns cildinot viirieti - aizstaavis, apgadnieks, dara sievieti laimiigu, aprupee gjimeni. Nu pasaki to tiem kas pamet gjimenes un beernus, pasaki to vientuljajaam maateem. Kur taa atbildiba no viriesha? Tie ir tikai vaardi kameer virietis nespeej tureeties pie tada modelja - nav tiesiibu kaut ko pieprasiit no sievietes. :)

iedomāties jau var visu. bet es tomēr gribu bērnus, laigan gluži mātes tips es neesmu un bērni man nekādas labās emocijas neizraisa, bet zinu ka savējos mīlēšu, savs ir savs un labākais :D

Es vispār nesaprotu to viedokli-ja tu negribi bērnus un neesi laimīga, tad kāda tavai eksistencei jēga? Ja tu gribi dzīvot sev, tad esi egoiste un kāpēc tavi vecāki tevi laida pasaulē?

Kas man būtu jāattaisnojas par savu eksistenci?! Un vecāki pieņēma tādu lēmumu, kādu uzskatīja par pareizu, jo tā ir viņu dzīve. Un es pieņemšu savus, jo šī ir mana dzīve. Un, ja esmu egoiste, arī tā ir mana izvēle. Un neuzskatu, ka es būtu parādā par to vien, ka esmu piedzimusi un ka man katrā ziņā būtu sevi jāatražo!

Daudzām manām vienaudzēm ir jau bērni,bet es kkā nejūtu velmi pēc berna. Un palikt stāvoklī tikai tapēc ka ģimene izdara uz manīm spiedienu ir muļķīgi.

Gribu es bērnus.Nevaru iedomāties dzīvi bez bērniem:)

Nākotnē noteikti vēlos bērnu un, ja gadījumā tādi nevarēs būt, tad noteikti adoptēšu. Uzskatu, ka bērni ir dzīves piepildījums. Es viennozīmīgi neesmu karjeriste, vēlos kuplu ģimeni ar zelta retrīveru. :D

Ir viegli rakstiit tekstus kaa Melns cildinot viirieti - aizstaavis, apgadnieks, dara sievieti laimiigu, aprupee gjimeni. Nu pasaki to tiem kas pamet gjimenes un beernus, pasaki to vientuljajaam maateem. Kur taa atbildiba no viriesha? Tie ir tikai vaardi kameer virietis nespeej tureeties pie tada modelja - nav tiesiibu kaut ko pieprasiit no sievietes.

Pirmais, pēc kā tiecas vīrietis, ir sieviete un tuvība ar to. Kamēr viņš to nav panācis, viņš ir spiests pilnveidoties. Kad šajā ziņā viss ir nokārtojies, pilnveidošanās process lielākajā daļā gadījumu apstājas - "Esmu gana foršs, lai dabūtu to, ko gribu". Pašas ar savu pavieglo uzvedību un pieejamību vienas nakts sakariem esat savus vīriešus izlaidušas un tagad vēl gaužaties? Smieklīgi un nožēlojami. Ja tas puisis, par kuru runā autore, zinātu, ka bez laulības gredzena pirkstā viņam "spīd" tikai tās, no Avotu ielas, tad pat mēģinājuma "piebraukt" nebūtu. Vaina ir nevis viņā, bet - jūsos.

Es nevaru iedomāties dzīvi AR bērniem. Bet gribu kaut kad.

Pirmais, pēc kā tiecas vīrietis, ir sieviete un tuvība ar to. Kamēr viņš to nav panācis, viņš ir spiests pilnveidoties. Kad šajā ziņā viss ir nokārtojies, pilnveidošanās process lielākajā daļā gadījumu apstājas - "Esmu gana foršs, lai dabūtu to, ko gribu". Pašas ar savu pavieglo uzvedību un pieejamību vienas nakts sakariem esat savus vīriešus izlaidušas un tagad vēl gaužaties? Smieklīgi un nožēlojami. Ja tas puisis, par kuru runā autore, zinātu, ka bez laulības gredzena pirkstā viņam "spīd" tikai tās, no Avotu ielas, tad pat mēģinājuma "piebraukt" nebūtu. Vaina ir nevis viņā, bet - jūsos.

Ko, vairs nav, ko atbildēt? :-D

Atvainojos, runa bija par autori diskusijā "Ko jūs darītu šādā situācijā?" (vai - līdzīgi) - eniju.

Neesmu "ļoti mātišķais" sievietes tips, neapbrīnoju katru ceļā sastapto mazuli utt. Bet tomēr, vismaz vienu bērnu gribētu, bet dzīve rādīs. Tas noteikti nav mans galvenais dzīves uzdevums.

Man bērni ļoti patīk. Skaitliskajā vairākumā gadījumu es viņiem arī. :D Ir mums labs kontakts, mani sajūsmina viņu godīgais pasaules redzējums un radošums. Tomēr, kad es tā godīgi uzdevu sev šo jautājumu, sapratu, ka šobrīd es vienkārši neredzu sevi kā mammu, lai gan laiks uz vietas nestāv un nav man vairs divdesmit. Vai šī sajūta izstiepsies nekad garumā, kas to zina. Ceru jau tomēr, ka nē.

Kā reiz nesen atkal noskatījos "The Waitress". Tāda mīļa filma šajā sakarā.