Vai jūs varat iedomāties savu dzīvi bez bērniem?

Jā, varu iedomāties. man nav atbilstoši apstākļi un izskatās,ka nebūs. gribās bērnu,bet nav lemts. kamēr nevarēšu visu nodrošināt bērnam tikmēr nebūs.
vispār šķiet muļķīgi,ja rada bērnu ar domu,kad būs ,kas parūpēsies vecumdienās. nevar nekad paredzēt kādas būs attiecības un kādi bērnam būs uzskati. es zinu ģimeni,kurā mamma rūpējas par bērnu,visu nodrošināja , pūlējās ,lai viss būtu labi,taču bērns izauga un vispār dēļ bērna iekļuva parādos un attieksme arī ir tāda nekāda...

dzīvo vienā dzīvoklī un pat mammai nevar nopirkt ēst,kad naudas maks ir tukš.

Melns, labāk pasaki, kā ir: "mana reliģiskā nostāja šādu viedokli nepieļauj!"

Ļoti žēl, ka šobrīd vēl joprojām pastāv tāda suga kā Melns, kas uzskata, ka sieviete ir domāta tikai bērnu radīšanai/audzināšanai un sava viena vienīgā karaļa aptekalēšanai.

Jau noskaidrojām:
1. Būt laimīgai (himna egiosmam, jo pilnīgi izslēdz nepieciešamību kko dot arī citiem :-D)
2. ????????????????????????????????????????????????????????????????????????????
Nu, kam vēl Tu esi domāta?

Pateikt godīgi? Esi redzējis kaut vai Latvijas pašnāvnieku statistiku?

So?

Melns, labāk pasaki, kā ir: "mana reliģiskā nostāja šādu viedokli nepieļauj!"

Par ko šeit ir runa?

Jā, varu!Domāju,ka man nekad tie nebūs,nav man mātes instinkts.Esmu pārāk egoistiska,negribu bojāt savu figūru un veltīt laiku,naudu vienam sīkam bļaurim.Precēties gan gribu.Nodzīvot skaistu mūžu ar vīru un nodoties karjerai.

Pareizi, labāk ir darīt tā, kā ''vajag'' un nebūt egoistam :D Lūk tā gan būs vērtīgi nodzīvota dzīve - galvenais nebūt egoistam, par sevi jādomā pēc tam :D Parasti cilvēki tāpat dod citiem, arī ja nav bērnu. Kam vēl kāda ir domāta? Nejau visas sievietes sēž un apcer ''tagad lakoju nagus, esmu laimīga''. Ir sievietes ārstes (dod citiem), zinātnieces (dod citiem), un tādu piemēru ir daudz. Tas, ka izvēlies dzīvot savu dzīvi tā, kā vēlies (protams, lai izbēgtu no ''tad jau visi varētu darīt ko viņi grib'''idiotiskā argumenta - likuma un ētikas normu robežās) ir ok, ja vairāki cilvēki to sāktu saprast, nebūtu tik daudz izdegušu, nelaimīgu, depresīvu cilvēku un tik daudz pašnāvības skaitu. Bet šis ir mans pēdējais komentārs par šo tēmu, jo tā ir pilnīgi neauglīga diskusija.

Par ko šeit ir runa?

Vai tava sirds gadījumā nebija islāmā? Ja ne tā, piedod, atmiņa viļ.

Negribu turpināt nesmuko diskusiju, bet mēle niez- kam tieši tu izdari labu, izņemot sevi, radot pēcnācēju? Kas ir egoisms, pēc tavām domām?

Pareizi, labāk ir darīt tā, kā ''vajag'' un nebūt egoistam Lūk tā gan būs vērtīgi nodzīvota dzīve - galvenais nebūt egoistam, par sevi jādomā pēc tam Parasti cilvēki tāpat dod citiem, arī ja nav bērnu. Kam vēl kāda ir domāta? Nejau visas sievietes sēž un apcer ''tagad lakoju nagus, esmu laimīga''. Ir sievietes ārstes (dod citiem), zinātnieces (dod citiem), un tādu piemēru ir daudz. Tas, ka izvēlies dzīvot savu dzīvi tā, kā vēlies (protams, lai izbēgtu no ''tad jau visi varētu darīt ko viņi grib'''idiotiskā argumenta - likuma un ētikas normu robežās) ir ok, ja vairāki cilvēki to sāktu saprast, nebūtu tik daudz izdegušu, nelaimīgu, depresīvu cilvēku un tik daudz pašnāvības skaitu. Bet šis ir mans pēdējais komentārs par šo tēmu, jo tā ir pilnīgi neauglīga diskusija.

Alfrēds Nobels bija pilnīgi viens visu savu dzīvi. Nelaimīgs. Pēc Tavas argumentācijas iznāk, ka viņš dzīvi ir nodzīvojis bezjēdzīgi, jo vienīgā dzīves jēga ir būt laimīgam. :-D

... un pieņemu, ka arī daudzām no jums vecāki nebija laimīgi. Tad ko - arī teiksiet, ka dzīve nodzīvota bezjēdzīgi? Bet kā ar to, ka ir laidušas pasaulē un izaudzinājušas jūs, godātās egoistes?

Ella, un kāpēc tu domā, ka civilizācijas progresam ir kāda jēga un vērtība? Tikai tik, cik to piešķiram paši.


Un ir tāda skaista frāze "mēs neesam dzimuši, lai būtu laimīgi".
Mūsdienu steiga, pārliecība, ka katrai dienai jābūt pilnai ar priekiem, līksmi un izklaidēm... Un, ja visu laiku nav laimes un svētku sajūtas, cilvēks sāk domāt, ka viņa dzīve ir garlaicīga un drūma. Bieži redzu, ka cilvēki vispār baidās palikt vieni "ar sevi" - nevar bez otrās pusītes, nevar mājās vakaru nosēdēt, jāskrien, jāzvanās...

Katram jau sava jēga. Mana personīgā pieredze pagaidām rāda, ka vissvarīgākais ir (ie)mīlēt sevi un tajā pašā laikā būt to cilvēku, kuri mīl tevi, vērtai. Iemācīties iecietību, saskaņu ar savu dvēseli un ķermeni, dabu! Un nav iespējams pārāk augstu novērtēt "siltumu", ko saņem no ģimenes un citādi tuvajiem cilvēkiem.

Un bērni ir liela svētība un milzīga atbildība, tik "liela" lieta pavisam noteikti nav domāta un vajadzīga visiem.

Tu vari 100%apgalvot, ka viņš bija nelaimīgs?

Un kam esi domāts tu?

Vai tava sirds gadījumā nebija islāmā? Ja ne tā, piedod, atmiņa viļ.

Negribu turpināt nesmuko diskusiju, bet mēle niez- kam tieši tu izdari labu, izņemot sevi, radot pēcnācēju? Kas ir egoisms, pēc tavām domām?

1. Ja es par kaut ko zinu, vai tas uzreiz nozīmē to, ka tam pieder mana sirds?

Kam es izdaru labu? Esmu šokēts par šādu jautājumu! SAVAM BĒRNAM ES IZDARU LABU! Tāpēc arī virzīju diskusiju šajā virzienā. Kura šodien būtu gatava atteikties no tās dzīves un dzīvības, kuru jums (bieži - dzīvojot paši savu nelaimīgo un ?bezjēdzīgo? dzīvi) ir dāvājuši jūsu vecāki? Nu, bet, ja galvenais ir pašāi būt laimīgai - ceļot, atpūsties un domāt tikai par sevi, tad ko nu es te klaviatūru deldēju? :-D Jūs vispār apjēdzat, ko un cik jūs varat tam mazajam cilvēciņam iedot? Un nevajag viņam visu to fetišu, bez kuriem jūsuprāt neiztikt.

Un kam esi domāts tu?

Man ir neliels uzņēmums un jau pašā sākumā es sapratu, ka nav vērts cīnīties, tērēt nervus, krāt un ieguldīt, ja ................................... nebūs neviena, kam to atstāt. Nožēlojama un bezjēdzīga situācija. Tāpēc man ir 4 bērni un es šajā dzīves posmā esmu domāts tam, lai sagatavotu un izvestu viņus dzīvē.
P.s. Un arī šeit slēpjas laime :-D

Un pirms bērniem, pēc tam,kad viņi aizies savā pasaulē? Kam tu būsi derīgs?
Iepriekš, pelnīji, lai varētu radīt, tagd, lai izaug. Nu, izaugs bērni, aizies savās ģimenēs... paši elnīs, augs, tad tu paliksi nederīgs nekam, pēc tavas loģikas. Un vēl nedod dievs, nevienam tas tavs uzņēmums nebūs vajadzīgs.
Neesi iedomājies, ka dzīvojot un audzinot bērnus ar šādu domu, tu viņiem uzspied dzīves ceļu un atstāj bez izvēles?

Ja iespēja būs, tad noteikti gribēšu kādu sīci. Bet ne jau tāpēc, lai vecumdienās nebūtu viena. Jo nevar tak laist pasaulē bērnus ar domu, ka vecumdienās tie tevi uzturēs.

Tomēr, ja kādreiz dzīve izvērtīsies tā, ka būšu mamma, tad jālūdz Dievs, lai dod man saprātu saprast, ka visai pārējai pasaulei mans bērns nav centrs, ka ne visus interesē un aizrauj visas detaļas saistībā ar viņu, ka ne visiem ir jābūt par viņu sajūsmā.

Tieši manas domas. :-D

es gribētu bērnus. un vairākus.
un gribētu dzīvot tā, lai varu atļauties domāt par sevi pietiekami daudz, būt ar savu vīrieti pietiekami daudz, piepildīt ambīcijas, ceļot un visu pārējo, kopā ar saviem bērniem. gribu sev apkārt radošu un inteliģentu vidi, to nodot arī bērniem, neierobežojot ne sevi, ne viņus. neko vairāk negribu, trakās danču naktis nepietrūks :D

Jā, iedomāties varu, bet negribu. Ģimene man ir ļoti svarīga.

Visu mūžu esmu bijusi viena un nevaru iedomāties būt mamma kādam.