Vai jūs varat iedomāties savu dzīvi bez bērniem?

Cik vien man ir bijusi darīšana ar bērniem, man viņi nepatīk. Un mazos bērnus ikdienā es dabūju redzēt diezgan daudz. Pat ja tas sīcis sākotnēji šķiet mīlīgākais zvēriņš pasaulē, pat ja neniķojas un +/- klausa vecākus, man vienalga izbesīs.
Šobrīd nevaru iedomāties sevi ar bērniem, man liekas, es būtu drausmīgi neiecietīga māte, kam tos bērnu ātri vien atņemtu :D
Bet kas zin, varbūt kādu dienu dzīve tā mainīsies un iegrozīsies, ka tos bērnus tomēr gribēšu.
Pagaidām gan liekas, ka vecumdienās būšu traka suņu tante, kas skraida apkārt pa pasauli un vēlmi pēc gados jaunākas sabiedrības remdēšu draudzeņu bērnu kompānijā :D

Jā man arī ome jau gadiem mēğina iestāstīt,ka mans sapnis esot apprecēties un dzemdēt,jo tāds ir katras meitenes sapnis.Kādu laiku strīdējos pretī,tagad tikai nodūcu,ka jā,jā labi.Kad viņa čīkst,ka ne dēls,ne meita nepalīdz,kaut abi dzīvo blakus,bet nevar pat ciemos ienākt,nekaunos atgādināt,ka šī cilvēku nepateicība ir iemesls kāpēc man bērnus nevajag. Netaisos dzemdēt,upurēt sevi tik tāpēc,lai būtu,kas pēc nāves zemē iebāž,gan jau virszemē nesapūš

OK, tikai sarunāsim vienu lietu. Kad būsiet pensijā un tās izdzīvošanai nepietiks, tad jūs neburkšķēsiet, ka manējie un citu bērni darbaspējīgā vecumā izvairās un atsakās maksāt astronomiskus soc. nodokļus tādu pārgudrinieču un pārgudrinieku pensiju izmaksām!

ideja, ka bērnus rada, lai vecumdienās būtu, kas novērš vientulību un naudas trūkumu ir pašā pamatā stulba. ja bērnus uzskata par ieguldījumu un upuri un nevar bērnu radīšanā, audzināšanā saskatīt neko izņemot "kāds man no tā labums!!????", tad jau tiešām nevajag, kāpēc, lai kāds strīdētos pretim..

redblack,loģiksi ir jānotiek dzīvē kaut kam,lai cilvēks saprastu vai viņam konkrētā lieta patīk vai nepatīk.Līdz 13 gadiem gribēju 2 bērnus,tad piedzima māsa un nepilna mēneša laikā es savas domas mainīju radikāli.Atceros,ka mamma pārmeta,ka es māsai uzmanību nepievēršot,vienmēr teicu,ka tad,kad viņa paaugsies un sāks darīt to un šito,tad man patiks.Viņai ir 7 gadi un vēl nav pienācis tas vecums,kad viņa darītu kaut ko,kas man patiktu un radītu vēlmi ar viņu kaut ko kopā darīt.Gluži pretēji,tā doma nostiprinās aizvien vairāk un vairāk.Vīna 7 gadu vecumā manu māti tieša tekstā pasūta dirst,jo viņai palūdz dvieli no skapja atnest "ej dirst,es tev neesmu nekāda kalpone!",nesen mamma viņai aizrādija,ka novembra laikā botās nav zeķes uzvilkusi,sāk psihot,bļaut,raudādama aiziet uz istabu,aizcērt durvis tā,ka visas sienas trīc,parāda,ka mājas darbā kļūda sāk bļaut,psihot un mēgina aizmukt no mājām.
Da nafig,šitos nepateicīgos radījumus.Nav,protams,visi tādi,taču neviena dzemdējot nevar būt droša,ka viņai piedzims super puper enģelītis,kas pa naktīm nebrēks,būs mierīgs un pieaugot jaugs un izpalīdzīgs.Savu mūžu neaizmirsīšu to kā viņa varēja stundu no vietās nobrēkt savu "ļā,ļā,ļā,ļaaaaaa" nakts vidū,jo viņai miedziņš nākot.Man nav tik stipra nervu sistēma,lai es spētu nakts vidū auklēt bez pamata brēcošu bērnu.
Pavasarī biju uz izbarošanu paņēmusi 4 kaķēnus.Viņi pie manis bija nedēļu,princips tas pats,ik pa 2-3 stundām jāpabaro.Es pēc nedēļas biju ar viņiem tā izbesījusies visu cauru sutku viņus barojot un tad vēl viņam kaut kas nepatīk,pīkst un ņemās,gulēt neļauj.Tu cilvēks visu izdari-nakts vidū uzsildi to piena maisījumu,pabaro,pakakini,pačurini,nomaini ūdens pudeli,lai viņiem tur silts,noliec,iesi gulēt,ne kādam kaut kas nav labi,bļauj tur,ņemās,kaut kur aizlien un brēc vēl skaļāk.Un nav tā,ka tā apkope ilgtu kādas 5 min,eizēm līdz pusotrai stundai.Uz tās nedēļas beigām man šķita,ka es varētu viņus nosist,lai tikai ļauj beidzot pagulēt,bet sirdsapziņa,protams,neļauj,pati uzņēmos un jābaro.Tajā nedēļā es pārlieicnājos,ka nē,bērnu man enbūs.Es netikai tos nemīlu,bet man tos arī uzticēt nevarētu.Visai pasaulei būs labāk,ja es neradīšu sev tādu apgrūtinājumu,kuru nespēju paciest un tikt ar to galā.Godīgi varu atzīt,ka man ir vāji nervi.

Tā, Melns, tad kam Tev bērni - lai pensiju nodrošinātu?
Piedod, bet tikko kā kāds bērnu gribēšanai/negribēšanai sāk piesiet ekonomikas faktorus, pensiju sistēmu utml., viņa viedokli vairs nespēju ņemt par pilnu, jo bērns pirmkārt ir emocionāla nepieciešamība.

Melns,mūsdienās valstī tādas pensijas vairs reti kurš sagaida.Tā kā,jā es tev apslu,ka par pensiju nečīkstēšu-diez vai es to jebkad sagaidīšu.

Bērnus noteikti gribu, arī mīļotais grib.
Bet kamēr es studēju un neesam precējušies, tikmēr izsargājamies.
Bet ja nu bērns pieteiktos, tad būtu ļoti priecīga.
Man patīk mazi bērni, puisim arī.
Pašai ar brāli ir ļoti liela gadu starpība, tad sanāca, ka biju viņam kā aukle - maziņam devu ēst, pamperus mainīju, gulēt liku, kad paaugās spēlējos ar visiem lego un zibeni makvīnu skatījos, kad paaugās vēl - gāju uz skolu pakaļ un klausījos, ko atkal sastrādājis, iemācīju angļu val pamatus pašus - runāt. Draugs uzradās, kad brālim bija 6 gadi - viņš viņu uztver kā savu brāli, aizbrauc uz skolu pakaļ, mācās ar viņu.
Tas nav tapēc, ka vecākiem nebūtu tik daudz laika, bet tāpēc, ka ļoti patīk.

Tā, Melns, tad kam Tev bērni - lai pensiju nodrošinātu?
Piedod, bet tikko kā kāds bērnu gribēšanai/negribēšanai sāk piesiet ekonomikas faktorus, pensiju sistēmu utml., viņa viedokli vairs nespēju ņemt par pilnu, jo bērns pirmkārt ir emocionāla nepieciešamība.

Nē. Runa ir par to, ka kamēr es audzinu un sitos viņu dēl pa dzīvi, kāds kaut kur blakus netraucēti taisa karjeru un ceļo, ko es ne vienmēr varu atļauties, bet, kad galaprodukts būs gatavs - bērni - izauguši un pelnīs, bet mēs abi - veci un bez veselības, tad šis kāds būs klāt kā likts un teiks: "Padalies! Man arī pienākas!':-D

Domāju,ka daudzām atkristu nē,ja bērni uzreiz dzimtu nu tā apm 5 gadus veci. :D

Un jāpiekrīt džuliānas teiktajam,ka sievietēm,kuras bērnus nevēlas,tomēr nevajadzētu likt dzemdēt tikai tāpēc,ka otrai pusei tas šķiet kā dzīves piepildījums.

Harmony, suņiem ir fantastiski labvēlīga ietekme uz cilvēku, izmēģini :) Un nekad vairs nenoņemies ar kaķiem. Ja godīgi, nekad neesmu sapratusi, kāpēc pie stereotipiskā sievietes nervu nestabilitātes viņām vienmēr piesien kaķus, nevis suņus.

Domāju,ka daudzām atkristu nē,ja bērni uzreiz dzimtu nu tā apm 5 gadus veci.

Es piekristu tikai 18gadīgam bērnam, kuru atnes stārķis :D

Nē. Runa ir par to, ka kamēr es audzinu un sitos viņu dēl pa dzīvi, kāds kaut kur blakus netraucēti taisa karjeru un ceļo, ko es ne vienmēr varu atļauties, bet, kad galaprodukts būs gatavs - bērni - izauguši un pelnīs, bet mēs abi - veci un bez veselības, tad šis kāds būs klāt kā likts un teiks: "Padalies! Man arī pienākas!

Kam vairāk dots, no tā vairāk tiek prasīts.

Melns, bet varbūt tas bezbērnu indivīds būs savas vecumdienas pats nodrošinājis, vairāk laika atvēlot karjerai un nedzīvojot "no rokas mutē"
Neizslēdz iespēju, ka cilvēks bez bērniem var nodzīvot krāšņu, skaistu un veiksmīgu dzīvi. Tāda var būt arī cilvēkam ar 5 bērniem, viss atkarīgs tikai no mums pašiem.

grecia Bērnu ieņemšanas process jau ir patīkams. :D

grecia man jau ir suņi. Kaķenus paņemu,jo tie piedzima patversmē esošai kaķenei,kas tos nebaroja,draudēja,ka nopotēšot."Adoptēju" visus četrus aiz žēluma.

Tā ir dabas šantāža (e)

Nu re, Harmony, tad jau īsti nav, par ko uztraukties. Dod viņiem visu savu mīlestību :)

Jā ,varu iedomāties ,par to es tieši sapņoju ,ka es veiksmīgi no tām zobu sāpēm izvairīšos ,jo lieta tāda es bērnus negribu, man tie radījumi nepatīk ,mani viņi kretinē, mani tā doma vien šausmina, vāks, man pat radu sīko knēveļu pieskatišana ir kā izaicinājums pacietībai ,jo es bērnus nevaru izturēt. kamēr draugs grib :D Ņifiga viņam nespīd , vismaz no manis ne, tā arī esmu teikuis ,bet viņš cer ,ka domas manišu:D

Nē. Runa ir par to, ka kamēr es audzinu un sitos viņu dēl pa dzīvi, kāds kaut kur blakus netraucēti taisa karjeru un ceļo, ko es ne vienmēr varu atļauties, bet, kad galaprodukts būs gatavs - bērni - izauguši un pelnīs, bet mēs abi - veci un bez veselības, tad šis kāds būs klāt kā likts un teiks: "Padalies! Man arī pienākas!

Kam vairāk dots, no tā vairāk tiek prasīts.

To var pateikt arī savādāk. Kurš vairāk dara, no tā vairāk var paņemt. :-D Tā pati situācija, kas ar profesionālajiem bezdarbniekiem, kur dažam var mietu pēcpusē nolauzt, bet šis brēc, ka darbu nevar atrast. Tas nu tie, kuri strādā, tādus ar savien nodokļiem arī uztura.

Jā ,varu iedomāties ,par to es tieši sapņoju ,ka es veiksmīgi no tām zobu sāpēm izvairīšos ,jo lieta tāda es bērnus negribu, man tie radījumi nepatīk ,mani viņi kretinē, mani tā doma vien šausmina, vāks, man pat radu sīko knēveļu pieskatišana ir kā izaicinājums pacietībai ,jo es bērnus nevaru izturēt. kamēr draugs grib Ņifiga viņam nespīd , vismaz no manis ne, tā arī esmu teikuis ,bet viņš cer ,ka domas manišu

Brīdinājums. Tieši šāda situācija bija viens no lielajiem iemesliem, kāpēc ap gadiem 30 pametu savu pēdējo civilsievu un atradu to meiteni, ar kuru dzīvoju šodien. Arī - 5 gadus gaidīju un ap to vecumu sapratu, ka gribu normālu ģimeni ar bērniem un plika pakniebšanās, lai arī - laba, nav tas, kādu redzu savu nākotni. Un es domāju, ka ne es viens esmu tāds.